Drausmīgi mīlu viņa "perkusīvo" piano manieri/apdari, kas tiek spēlētas caur kaut kādiem efektiem, kas veido ritmisku pamatu. Es to saucu par PIANO CHOP. Atvasināts no TREMOLO CHOP (FX maniere).

Mana MK ULTRA MONARCH tauriņa programmēšanas dziesmiņa, kas vienmēr sets the mood, ir Sixpense None The Richer - Kiss Me. Kad tā sāk skanēt, es jebkuram svešiniekam automātiski sāku stāstīt par 1999. gadu. Tālāk esošo tekstu lasīt uz savu atbildību.

1999 bija labākais gads manā dzīvē, kad pirmo reizi tā pa nopietno atrāva vaļā širmi, khm, kosmiskajai transcendencei. 

Divpadsmit gadīgajam man bija svaigi uzplēsta nevainības plēve, jo vecāki pirms gada bija sākuši savu eternālo šķiršanās procesiju pēc tam, kad tēvs alkohola reibumā iepļaukāja mammu visu līgotāju priekšā, jo viņai ir pat ne asa mēle, vienkārši brīžiem debīliķes runa. Aiztaisi muti vai es aiztaisīšu to tavā vietā! Galvenais, ka viņš nav alkoholiķis, bet diezgan sakarīgs džeks. Bet, nu, dzēra gan viņi nopietni, kad atkal satikās ar saviem biedriem post-studentiem. Kodiens nemaimnījās pat padsmit gadus pēc tam, kad viņi bija pabeiguši savu tehnikumu vai kur tur viņi mācījās (tagad tas laikam ir RTU). 

Nevainības plēves uzplēšanas process noslēdzās tikai tad, kad biju pirmo reizi eksmatrikulējies no Juridiskās fakultātes, jo tad es sapratu, ka "Ok, here we go full on trauma mode into grownup reality". Tā nopisu vismaz desmit dzīves gadus līdz sāku savu hīlinga procesu. Bija jāiemācās atkal elpot no jauna un atrast savu balsi, jo nekas tāds netika izveidots in the formational years, jo es vienmēr traumu esmu redzējis kā struktūras neesamību. Un jebkura mentāla un fiziska zelšana ir būvēšana uz iepriekšējām struktūrām. Ļoti labi to esmu sapratis tieši tagad, kad aktīvi studēju ģitārspēli, un kad akordi, ko esmu studējis gadiem ilgi, pēkšņi saslēdzās vienotā naratīvā uz grifa. Tā ir tāda neironu eksplozija, tāds faking dao un de. Tā kā, jā, bļ, es jūtos mazliet eiforiski. Piedodiet man, labi, ja es hiperbolizēju, bet dažreiz jūtos, it kā būtu zem kokaīna, skaidri apzinoties, ka neesmu zem kokaīna. Tā kā uzmanies, I'm a real live wire. Schitzo killer, qu'est-ce que c'est!

Teiksim tā, es ilgi ienīdu savu māti, bet nu jau krietnu laiciņu viņu atkal mīlu, jo man vairs nav piesaistes pagātnei, kā arī attiecības ir pārskatītas. Esmu svabads no savas parentālās traumas. 

Tagad fokuss uz kreatīvās traumas dziedēšanu. Divdesmit gadus spēlēju grupās basģitāru, un tas ir iznīcinājis mani kreatīvi, jo es ar to instrumentu nespēju īsti harmonizēt savu muzikalitāti. Es varu izcili piespēlēt, bet vienkārši spēlēt, būt, radiēt mūziku viens - tas man ir izaicinājums. Ģitāras studijas ir izvilkušas no šīs kreatīvās impotences. Un kā es tagad mīlu spēlēt basģitāru! Ar pavisam jaunu prieku. 

"Kiss me" jau griežas 5. reizi uz apli, visi esošajās premisēs iemiguši mūžīgā miegā. Jo...

Тем, кто ложится спать, спокойного сна

Спокойная ночь

Тем, кто ложится спать, спокойного сна

Спокойная ночь

Veicu pētījumu par to, kā Rietumu civilizācija organizējas virtuālajā infosfērā un kā tajā tiek apspriesta pretošanās karam. Mani interesē iespējamie ceļi šajā, kā to dēvē vairāki autori, ik 80-100 gadu atkārtotajā krīzē (pamatojums zemāk).

Vēlos apzināt forumus, kopienas un vietnes, kur publiskas personas, kurām miers allaž bijis svarīgs (Bono, Rodžers Vaterss u.c.), izmanto savu ietekmi, lai runātu par globālas krīzes sekām un masveida vardarbības risku.

Ja ne publiskas personas, tad ierindas cilvēkus, kuri pēc covid laika traumas un pilnīgas uzticības zaudēšanas globālajām organizācijām savā starpā organizējas un meklē atbildi, kā rīkoties tagad. Manuprāt, vislielākais noziegums pret civilizāciju un pašiem sevi ir sēdēt, rokas kabatās, un vienkārši gaidīt, kas notiks.

Štrauss un Hovs (paaudžu teorija). Grāmatās Generations (1991) un The Fourth Turning (1997) viņi apraksta "saeculum", aptuveni 80-100 gadu ciklu, kas atbilst ilga cilvēka mūža garumam un paaudžu sastāva pilnai nomaiņai. Cikls sastāv no četriem ~20 gadu "pavērsieniem": Augsmes (stipras institūcijas), Atmodas (vērtību revolūcija), Sabrukuma (uzticība institūcijām krīt) un Krīzes (pārbaudījums, pēc kura kārtība tiek pārbūvēta). Krīzes beigās kara paaudze būvē jaunu kārtību, bet tās bērni to uztver kā pašsaprotamu, un cikls sāk griezties no jauna. Viņu piemēri ASV kontekstā: Neatkarības karš, Pilsoņu karš un Lielā depresija ar II pasaules karu.

Modelis ir izteikti anglocentrisks, un tā piemērojamība citur pasaulē nav pierādīta, taču tā pamatā ir paaudžu psiholoģija, tāpēc mehānisms varētu darboties plašāk.

Pīters Turčins (kliodinamika). Kliodinamika ar matemātisko modelēšanu un vēsturisko datubāzu analīzi pēta vēsturiskos procesus. Turčins balstās uz Džeka Goldstouna darbu par revolūcijām un izdala trīs galvenos nestabilitātes faktorus:

1. Elites pārprodukcija: to, kas tiecas pēc varas pozīcijām, ir vairāk, nekā šādu vietu pastāv. Neiekarojušie vietu kļūst par radikāļiem vai revolucionāru vadoņiem.

2. Iedzīvotāju noplicināšanās: reālie ienākumi krīt, nevienlīdzība aug.

3. Valsts fiskālais spiediens: valstij trūkst resursu, lai tiktu galā ar abiem iepriekšminētajiem.

Šos faktorus viņš apvieno "politiskā stresa indikatorā". Viņš izšķir ilgos agrāro sabiedrību ciklus (200-300 gadi) un ~50 gadu "tēvu un dēlu" ciklu ASV, ar vardarbības virsotnēm ap 1870., 1920. un 1970. gadu. 2010. gadā viņš prognozēja nestabilitātes pieaugumu ap 2020. gadu. Šie cikli precīzi neatbilst 80-100 gadiem, tāpēc šo skaitli es uzskatu par darba hipotēzi, nevis pierādītu likumsakarību.

Abas teorijas, katra savādāk, liecina, ka sabiedrībā uzkrājas spriegumi, kurus sistēma kādā brīdī vairs nespēj uzņemt.

Ilustrācija: Fransa Frankena Jaunākā darbs "Kara alegorija", 1608.g.