Viņš sakņupis sēdēja pie aukstas sienas
Vienaldzīgām acīm skatoties debesīs
Un pietiks lodes tik vienas
Kas viņa domas mūžībā aiznesīs

Vēl rokā degs smēķis nenodzēsts
Dūmu virpulī apņemot viņa seju
Un pasauli pārņems skumja vēsts
kas apturēs tā zvaigžņoto deju

Viņš neredzēja to, kurš mugurā šāva
Gaisu pārvēršot degoša sēra smakā
Tikai brīdi nāve viņam vēl ļāva
Iemaldīties aizejošo atmiņu takā

Lejup tecēja pa sienu sārto
Pelēkā zālē viņa pēdējā asara
Tā nāve upurus ierindā kārto ...
Tā aizgāja viņa pēdējā vasara

Svešas zemes skumjajās debesīs
Balodis pārlido virs vientuļa kapa
Mātei sēru vēsti tas nesīs
Par dēlu kas nošauts tapa

Pēkšņi pasaule apgriezās kājām gaisā
Viņam sēžot pie aukstas sienas
Un mūžam paliks šī doma baisā
Ka nebūs vairs dienas nevienas