Nav smieklīgi.

Kārtējo reizi pārliecinājos, ka neesmu spējīga loģiski reaģēt ārkārtas situācijās. Pie tam redzot asinīm noplūdušo puisi, 160 cm, skūtu u.c. stereotipie parametri, vispirms padomāju - dzēris, kritis, neko neatceras ...
Dzīvo tu tā jauki un pūkaini un tad tev jaukā piektdienas vakarā uzkrīt reālas šausmas. Un tu esi pilnīgi nesagatavots, sabijies, ar vainas sajūtu un pēc tam tomēr saproti, ka 5 minūšu vilcināšanās rezultātā esi tomēr visu izdarījis pēc maximālās programmas.
Sākumā pat zvanīju 02 un tikai pēc laika sakoncentrējot domas, atcerējos visus ārkārtas telefonus.
Ātrie gods, kam gods, bija klāt ļoti ātri.

Bet es tā vairāk par sevi, par to, ka man šķiet, ka esmu ļoti loģiska, bet nekā - vispirms jāpārvar kaut kāds apmulsuma brīdis, jāpārliek sevi no pūkainā uz skarbo un jāreaģē. Šajā situācijā it kā bija laiks. Bet citreiz nav pat minūtes.

Un vēl sapratu, ka visa pirmā palīdzība autovadīšanas kursos, ir kaķim zem astes. Pilnīgi vairsnav saprotams, kad apsegt, kad sasaldēt, kad guldīt kājām augšā un kad avukārt nelikt slīpi.

Nu kaut kā tā.

Un vēl tā neziņa, kā tas viss beidzies. Vai puisis dzīvs. Un kas patiesībā notika?