Apciemoju bērnības saulaino pļavu, diķi kā ezeru un māju kā baznīcu uzkalnā.
Jau vairākus gadus, tur viesojoties, sāp sirds. Un nepāriet. Un katru reizi sev iestāstu, ka tas, kas bijis bijis un jāpriecājas par to, kas ir un būs. Tomēr atsvešinos. Tā visīstākā dvēselīte tomēr zudusi.
Šodien beidzot izdarīju to, ko gribēju jau vismaz gadu izdarīt.