Heh, mani "Upīša" teikumi divu lapu garumā ir novērtēti, nē - pamanīti.
Bet vispār "teicami", ja arī rīt nemacēšu aizstāvēties, tad vismaz patīkama apziņa, ka recenzents ir izlasījis un novērtējis, jauki tomēr izlasīt atzinīgus vārdus. Negribētos jau nošļūkt no tās latiņas, bet šobrīd jūtos kaut kā stresaini un nepārliecināti.Kāpēc vienmēr leikas, ka neizdosies nevis, ka izdosies?
Cilvēks ir viena jocīga radība, pirms pusgada es uz sevi skatītos un teiktu, ka esmu bišķi sapsihojusies un vajag tikai atslābt.
Pieslīpēsim prezentāciju.
Vēl joprojām gribu gulēt.
Gribu rītvakaru.
Gribu atvaļinājumu, kurš nedraud.

Piektdien gribu tusēt.