Cik maz vajag :))
Bet mani nenomoka ne eksistenciālas problēmas, ne valsts politika, varbūt mazliet kolēģes(i) un vīrieši, bet mazliet un varbūt un ne šobrīd.
Mans kaķiskais raksturs ir paglaudīts pa spalvai, jo tas, kurš ir augstāks par studentu, bet zemāks par Dievu, atzina studenta pārākumu. Uz vērtējumu gan tas labu (nekādu) iespaidu neatstāja. Protams. Arī vadība kaut kādā mistiskā ceļā ir pieslējusies studentiem (bet ko mēs teicām?). Mēs neesam tik zemē metami (vai viņi tā cerēja?). Esmu lieliski caur ērkšķiem izlauzusies uz zvaigznēm lūkojoties un dažas ir manējās! Lūk! Esmu pārsteigusi pati sevi. Baigi forši.
Un vēl foršāk ir izbaudīt piektdienu. Ne tā mazliet (kā līdz šim). Bet tā riktīgi! Un pamosties sestdien, tīksmi izstaipoties un sveicinot sauli (saules gan nebija, bet vienalga, tā ir sajūta) nevis izcīnot daudzdesmti minūšu cīņu ar modinātāju, kas atgādina, ka pienākums sauc!
Un vēl foršāk ir izbristies pa pilsētas ielām, pa mazām piparbodītēm, kurās iegriežas tikai lielveikalu nogurdināti tādi paši dīvainīši, kā es. Ir smeķis tajā, ka salīsti un slapjās kājas sasildi pirtiņā un ir vēl viens rīts, kurā tu guli līdz vienpadsmitiem bez "pakaļkājām" ... divi brīvdienu rīti. Divi fantastiski rīti.
Es gribu izbaudīt visu, ko šajos pāris mēnešos esmu palaidusi garām.
Un bezgalīgu prieku sagādā Ziemassvētku vecenīte, kas sava uzticamā kumeļa ratos iekrauj dāvanu maisu saviem tuvākajiem. Un Ziemassvētku kartiņu margošana ir uzņēmusi apgriezienus arī manās mājās.
Trešdien eju uz kino! Vai kāc pievienojas? Strīpu nu nekādi nevar laist garām nenoskatītu :)