Kaut kāds nekāds žoklis. Tā it kā būtu dabūjis anestēziju. Mēle it kā ar smilšpapīru būtu rīvēta. Kaut kāda neskaidrība. Pretīgi. Gaidu, kad pāries.

Sāku atgriezties reālajā pasaulē. Tieši tik daudz dienas tāda nedēļas nogale prasa, lai nolaistos, piezemētos, apstātos. Trešdiena.
Kā var aizmirst kailās nakts peldes, trakas dejas ap un ne ap stabu, vilinošus piedāvājumus, vēju un sauli matos, antīku veloizbraucienu, filozofiskās pārrunas, pirtiņu, Tobago, atsalušās kājas, sildelementus...ehhh, baigi jaukos cilvēkus apkārt.

Tas viss bagātina, spēcina, iepriecina :)

Jauku dienu!