Iepazīsimies?
Mani sauc Iļa viņu Vaņa.
Vai tiešām nevarēja apsēsties kaut kur citur, nodomāju? Apkārt taču tik daudz brīvu vietu! Izrādās mēs esam vienīgās daudzo koka solu rindās.
Nomer teļefona?
Noslēpums! (kāpēc viņa runā krieviski, es gan nolemju būt nacionāliste)
Man šodien neveicas, gaužas otrs skaidrā latviešu valodā.
??? Atbildi vairs neatceros, kaut kas nenozīmīgs zem deguna tiek noburkšķēts
Ko dzeram?
Kā redzi.
Tiek izvilkta pustukša plastmasas pudele un aizdomīgs iepakojums, kurā ir sīkas zivteles.
Šodien tik tādas ķērās, taisnojas puisis. Savādāk neprotam - vai nu ikri vai vobliņas.
Vēl pa vienam? Puisis skrubinās ap iepakojumu...
Un tad es sajūtu uzmācīgu, nenovēršamu smaku. Nē, paldies. Mēs jūs pametīsim.
Mans alus ir izdzerts ātrāk nekā es to varbūt būtu gribējusi.
Bet kā Tevi sauc?
Pievēršamies otram puisim, kuram tas neliekas tik svarīgi.
Pag, kā Tevi sauc?
Pasmaidu.
Vai te biljards vai kaut kas tāds ir.
Ir, saku.
Ejam uzspēlēt.
Piedodiet puiši, mēs jūs pametīsim. Jauku vakaru.
Un tā vienmēr, viņš bēdājas. Diena šodien izcili neveiksmīga.
Kaut nu viņa ātrāk izdzertu savu alu, es vairs nespēju izturēt to vīrieti un to nolādēto voblu smaku sev blakus!
Kāpēc viņš spiežas man klāt?
Lūdzu, dzer ātrāk domāju.
Jā puiši, mēs tiešām jūs pametīsim.
Jā, viņš vēl nosaka, rīt agri darbs sākas.
Esiet prātīgi, viņa nosaka.
Nu tad jauku palikšanu.
Bēdīgs klusums.
Mēs aizejam tumsā.
Jūras nāras mūs pamet, gaužas puisis.
Viņas ir nelokāmas.
Pelde bija jauka.
Pastaiga bija jauka.
Pļāpas bija jaukas.
Puiši, ja tā padomā, arī visticamāk ir visnotaļ jauki, mazliet iesiluši un sasparojušies, bet no tiem labajiem.