Neizprotamu iemeslu dēļ mājupceļš bija sasprūdis. Iesākumā to uztvēru mierīgi, kā nekā jaukas brīvdienas bijušas, labas emocijas, pozitīvs prāts... Tomēr pusceļā sajutu sevī to nemieru, kas saucas "besis uz ceļa". Vienalga turpināju būt laipna un pieklājīga pret tiem, kas "min uz kājas". Vēl tuvāk virzienam mājas man ceļu krustojumā nogrieza divi lēnīgi furgoni divstāvu mājas lielumā, nez kāpēc arī nākamreiz luksoforam mirkšķinot zaļo aci, vēl viena divstāvu māja bija ieplānojusi neņemt vērā manas vēlmes nokļūt uz "maisvīthoum"... Piedodiet. Ir zināmas robežas. Arī viens miesās kupls motociklists uz man šķiet pārāk maza braucamā krustojumā izlēma izrādīt sava niecīgā prāta spējas - viņam izdevās pārliecinošs "shouuu". Es nesparotu, kāpēc vēljoprojām nespēju par to visu pasmaidīt vai vismaz uztvert mierīgi, kāpēc mani pārņem kašķīgs un bezspēcīgs kreņķis?
Tomēr uz dzelzceļa pārbrauktuves es atkal biju laba. Pa sānceliņiem apsteigusi savu kreņķi, jutos kā uzvarētāja un biju laba.
Mājās pārbraucu jau sakārtota.
Jūra sakārtoja ar uzviju! Maigs siltums, maigi viļņu glāsti un šupāšana dziļumā, burbuļojošas viļņu putas uz sēkļa. Samirkusi spāre, kas izglābta no visa šī lielā maiguma, aizlidoja, paspējot iemīlēt rādītājpirkstu - savu glābēju.
Kaimiņsuns vēl joprojām ir dumššššss, tā kā arī tur viss ir savās vietās :)
Kāpēc tik nežēlīgi nāk miegs?