Es laikam esmu pārāk no tā visa nogurusi...ja man saka, ka tas esot patīkamāk kā dūriens vēnā, tad es teiktu, ka tieši otrādi un starp šiem salīdzinājumiem ir vairāki gaismas gadi.
Galvenais, ka visā pēdējā pusgada kontekstā arvien vairāk tevī tiek radīta sajūta, ka tu esi paranoiķis, kas visur redzi tikai slimību, gribi gulēt slimnīcā, rīt tabletes un gulēt pie sistēmām un vēl padurstīt visā iespējamās vietās.
Es jau vienam ārstam teicu, vēl viens mēģinājums un es no tā visa atteikšos un dzīvošus, cik lemts, jo šobrīd šķiet, ka vieglāk ir nomirt nekā dzīvot.
Viņš man paziņoja, lai nekrītot depresijā.
Bet, kad tu saki, ka no rīta no gultas vari tikai ar grūtībām izkrist un paiet pāris stundas, kamēr sāc vismaz daļēji funkcionēt, ka nevari iztīrīt zobus, kā viss sāp, ka apavi nelien kājās neviens, jo kājas uzpampušas un locītavas lauž, krūzīti noturēt vari tikai ar abām rokām un apģērbties vispār var tikai ar kaut ko mazliet smagāku par marli, man pasaka, ka analīžu rezultāti nemaz tik slikti neesot. Un kāpēc vispār es esot tik tieva? Vairāk jāēd. Kaut ēdu es nepārtraukti.

Un tad es saku, ka es gribu dzīvot dzīvi un realizēt sevi kā savādāk, nevis studēt medicīnu un mīlīši beidziet viens otru nozākāt, bet dariet kaut ko un pat nevis kaut ko, bet ārstējiet vai atzīstiet kļūdas.

Un neviens pat nejūtas nelāgi, izrakstot rēķinu. Tā teikt, piedod, nesanāca.

Dvēseles caureja vai ceļš bruģējas uz Tvaika ielu. Patiesi. Jo visur citur jau ir būts.