topogrāfiksā idiotija sevi apliecināja
Bez uzticamiem pavadoņiem vakar būtu nomaldījusies tieši divas reizes.
Pirmajā reizē karte rādīja, ka tas stigu krustojums, kurā esmu iebakstījusi pirkstu, nav tas, kurā faktiski atrodamies. Secinājums: divi ļauži domādami ejam vienu un to pašu ceļu, var sasniegt pavisam atšķirīgus mērķus.
Otrajā reizē tā bija tikai maznozīmīga novirze. Par to lai vēsture klusē.
Visgrūtāk bija tikt galā ar kompasu - katrā ziņā man katru reizi bija skaidrs, kurā virzienā jādodas ij bez tā.
Tā kā man nav mērķis uzstādīt ātruma rekordus iekrītot milžu lemju bedrē, vai uzduroties uz kāda mieta pēc labāko bojeviku paraugiem, izlēmu nākamreiz paķert līdzi aparātu, lai fiksētu citādi apskatei liegtas ainavas.

Dīvainākais bija tas, ka bez īpašas piepūles vēlākā vakarā tomēr jutu tīkamu nogurumu.
Vienīgi odi varēja būt mazāk, negantnieki.