Kaut kā tā jocīgi. Iepriekšējo kolektīvu es pacietu un otrādi veselu kaudzi gadu un visu šo gadu laikā neviena tusa pie manis. Bet šo kolektīvu pat gadu nepazīstu un neskatoties uz to sestdien izdevās lielisks bombardīnī tematiskais tuss.

Un svētdien es pareizi izrēķināju. Lai gan izkritusī zvaigzne bija mana favorīte. Un pat atceros, kā naktī sapnī mocījos ar vainas sajūtu, ka neesmu papildinājusi šova naudas maku ar savu cikturskaitlīgo pienesumu.

Un vēl mājupbraucot, šodien arkārtīgi sajūsmināta attapos, ka "ak vai cik žēl" taču var aizklapēt muti ar vieglu pareizas pogas pagriešanu. Tas bija viens vērtīgs atklājums garīgās veselības saglabāšanai.

Pagaidām tas arī viss.