plūdi
Šorīt no gultas izcēla vējš. Tā kā biju nolēmusi mazliet agrāk ierasties darbā, laikā starp 6iem un 7iem mocījos dialogā ar sevi, vai ir tikai traki vai baigi traki, jo priežu galotnes gluži zemi vēl neskāra, toties jūra gan auroja kā negudra. Tad ieslēdzu mīļo rādiostaciju, kurā ziņoja, ka jautājums par būt vai nebūt attiecas tikai uz skolasbērniem. Tad nu sakrāmēju somu un devos.
Viens onkuls vietējas nozīmes krustojumā viscaur melnā ar tikai divām dzeltenzaļām strīpām apalīgā punča rajonā, vicinot savas melnās neredzamās rokas uz mani sabrēca kaut ko par noteikumu ievērošanu, mēģinot apgriezt satiksmes autobusu. Gribēju arī viņam šo to pateikt, tač savaldījos, onkuls izskatījās pagalam satraukts jau tāpat.

Nu jā un pa ceļam pirms diviem gadiem redzētā aina, apmēram, ap šo pašu laiku. Visi pagalmi ūdenī. Un tie nabaga cilvēki tikko saremontējušies pēc iepriekšējiem plūdiem...

Ķīšezers gan kaut kā bij' savaldījis savus ūdeņus, bet pilsētā gan bij' bardaks.