Saaku paarskatiiit disketes, jo vajadzeeja atrast materiaalus prieksh vienas meitenes, kas tagad uzsaakusi maacibas juristos...un uzgajau vienu savu vecu (uzraxtiits vidusskolas laikos) ne gluzi dzejoli, bet k-kaadu shitaadu apcereejumu:

***

Ceļš.
Tas stiepjas un lokās.
Ceļa viena mala.
Ceļa otra mala.
Es eju.
Tieši pa vidu.
Kājas sāk gurt,
taču nenovirzos no kursa.
Turpinu iet.
Eju, eju un atkal eju.
Šķiet, ka ceļam nav gala,
pat ne šķērsieliņu.
Tikai abas sānu malas.
Vai tam vispār bija sākums?
…neatceros…
Kas notiek?
Kājas vairs neklausa prātu.
Vai varbūt man vispār tāda nemaz nav?
Varbūt…
Ir tikai mehāniskas kustības,
nepārtraukta virzība…
Turpinu iet.
Ko es redzu?
Sēž eņģelis labajā ceļa malā…
…ar aplauztiem spārniem…
un raud!
Vaicāju, kas noticis.
Šis neatbild.
Pastāvu kādu brītiņu
un, atbildi nesaņēmusi, turpinu ceļu.
Atkal eju.
1 stunda,
2 stundas,
3 stundas.
Joprojām eju.
Skatos uz akmens kreisajā pusē
sēž melns spalvu kušķis.
Pieeju tuvāk.
Elles izdzimtenis!
Spiciem ragiem un garu asti.
Gaidu, ko tas man teiks,
bet nekā!
1 minūte – klusums.
2 minūtes – klusums.
3 minūtes – tam acīs parādās dzirksteles
un ļaunuma pilns smīns.
Pftu!
Nospļaujos!
Negribi nekā teikt,
tad nesaki ar!
Uzgriežu tam muguru un turpinu ceļu.
Eju, eju un atkal eju
pa ceļu bez sākuma un gala.
Tieši pa vidu…


nezinu, kaapeec man apcerejums veljoprojaam liekas tiiri ok...k-kas vinaa ir... kkas, ko es toreiz gribeeju pateikt, ko izjutu... un varbuut pat ko izjuutu shobriiid... tik vaardu savaarstiijums taads neprofesionaals, bet es tak neesu bijusi dzejniece, bet textinu savirpinaataaja...:)