IZLASĪS TIKAI IZTURĪGĀKIE! :)))

[Pagaršs] retrospektiivs atskats...:) IZLASĪS TIKAI IZTURĪGĀKIE! :))) Beidzot saņēmos uzrakstīt.

 

Tātad! <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Braucu kopā ar sieviešu kori "Sapnis" (jautra kompaanija:)). Celojuma galamērķis bija Spānija, koru festivāls Kantonigrosā [Cantonigros].

 

Pirmajās ceļojuma dienās tika apskatīts tādas pilsētas kā Krakowa un Zalcburga. Jāsaka, ka par abām pilsētām baigā sajūsmā neesmu. Zalcburga bija smuka, bet nekas īpašs. ;)

 

Pamazām tuvojāmies Francijai. Pa ceļam uz hoteli piestājam Nicā uz pusotru stundu (žēl, ka tik maz!!). Peldējos Vidusjūras zilajos ūdeņos. Dievīgi. Arī pati Nica simpātiska pilsēta. Cik nu es paspēju apskatīt 40min laikā.

 

Beidzot hotelis. Pēc trim pavadītām naktīm autobusā, doma par hoteli šķiet ir sapnis. Hoteļa meklēšana un autobusa šoferi ir cits stāsts. Bet jāsaka uzreiz, hoteļa atrašanās vieta bija visnotaļ interesanta. No sākuma domājām, ka tas ir baigais joks un ka esam ne tur iemaldījušies "jautro" šoferu dēļ. Bet nē. viss bija kā nākas un mūsu hotelis ar nosaukumu "Formule" atradās blakus cietumam. :D Bet kas gan ir ceļojums bez jautriem starpgadījumiem un piedzīvojumiem. :)

 

Formulā patiesībā dzīve bija laba. Dušas gan nebija numuriņos, bet bija ok. Visvairāk man patika "luksaforiņs" virs dušas un toletes. Tā teikt, ja tualete vai duša aizņemta, dega sarkanā gaisma, ja brīva - dega zaļā lampačka. ;) Arī vakari Formulā bia jauki. Pasēdēšana ārpusē pie diviem galdiņiem, iedzeršana. Kā arī ūdenspīpe, kuru bija paņēmis līdz viens dzekiņs vārdā Aleksandrs jeb tautā saukts par Aleksu. Tā teikt, tāds pats nekorists kā es. :) Lai gan viņš dzied vīru korī. Dzeks bija ok, bet jauniņš. Viņam tik kādi 16.

 

Rezultātā man likās, ka ilgāk dzīvojot Formulā būtu iegājusi ritīgā bohēmā, jo alkohols un ūdenspīpe tika lietota katru vakaru. Formulā nodzīvojāmies 3 naktis. Pa dienām dzīvojāmies mazpilsētiņās Grand Mottē un Palavasā, kur korim bija konči.   

 

Jāsaka kā ir. Šķiet ceļojuma spilgtākais iespaids palicies tieši no Grand Mottes. Kamēr korim koncis baznīcā, mēs, nekoristu bariņš, izdomājām, ka jāuzrīko kādas aktivitātes. Bija doma par braukāšanos ar jahtu, jo pilsētele atrodas pie Vidusjūras. Grūti bija atrast kādu, kurš izīrētu jahteli, jo Francijā cilvēki mīl ātri beigt darbu, kas ir pretējs variants Spānijai, kur dzīve rit pilnā sparā arī naktī. Tomēr atradām vietu, kur iznomāt mazas motorlaiviņas. Iznomājām divas, jo bijām 9 cilēki. Katram sanāca par stundu samaksāt zem 10 eur. Ja neskaita drošības naudu, kas bija jāsavāc 300 eur apmērā. Ar motorlaiviņām izbraucām no ostas teritorijas Vidusjūrā. Lēcām no laiviņām sāļajā ūdenī, peldējāmies ritīgā dziļumā. Fantastiskas atmiņas.

 

Tomēr bez piedzīvojumiem neiztikt. Viss sākās ar to, ka nevarējām pēc peldēm pielaist mūsējo laiveli. Pēc 10min tomēr tas izdevās un devāmies atpakaļ uz ostas teritoriju. Tajā ostas teritorijā bija tik daudz tās iebraukšanas ejiņas, ka nevarējām atrast īsto no kuras izbraucām. Braukājāmies pa visu ostas teritoriju lēnā garā, slīdējām garām dārgajām jahtām un katamarāniem. Iebraucām vienā no daudzajām ejām un sapratām, ka atkal esam ne tur. Griezām riņķī un kaut kā tā sanāca, ka skrējām virsū mūsu otrajai laivelei. It kā paspējām ar rokām atgrūsgties un viss bija kārtībā, tomēr dzeks, kas stūrēja manu laiveli kaut kā netīšām tajā apjukumā iemeta rokturi uz gāzi. Rezultātā mēs izvairījāmies no trieciena ar savējo otru laiveli, bet ritīgi ar blīkšķi ietesām dārgajā katamarānā. Kājas stīvas, adrenalīns spiedās bezmaz pa acīm/ausīm ārā. Bet nu neko. Uz katamarāna neviena nebija, mūsējā laivele arī netika apskādēta, neskatoties uz skaļo blīkšķi trieciena brīdī. Dabūjām gan savu drošības naudu, gan atvadījāmies no motorlaivu īpašniekiem priecīgi. Viss bija štokos. Pēc tam, protams, visu atcerējāmies un stāstījām koristiem ar smaidu uz lūpām. Bet tajā brīdī sajūtas nebija labas, jo bija iemaksāta drošibas nauda par motorlaivām + ja uz katamarāna kāds būtu, mums būtu lieli sūdi... Lai arī nekas netika apskādēts...

Pašā vakarā ap 23iem Grand Motē pēc piedzīvojumiem uz ūdens, izdzērām aliņus, saēdāmies kebabus un laimīgi braucām ar autobusu apakaļ uz Formulu. ;)

 

Tad pienāca diena, kad izvācāmies no Formulas. Apskatījām Monpeljē [Montpellier], kas man patikās. Un devāmies ceļā uz Spāniju. Lai ceļš autobusā nebūtu tik grūts, paņēmām Monplejē lielo 3 litru kasti ar vīnu. Trijatā to iztukšojām. Un tiešām. Ceļš autobusā vairs nebija tik grūts un miegs arī bija ciešs. Tik viea problēma. Nākamajā rītā mani pārsteidza diezgan nepatīkamas pohas. :D Nebiju domājusi, ka no vīna būs tik slikti. Bet es nebiju parēķinājusi, ka maz ir gulēts, bija drausmīgs karstums, ēst arī īpaši daudz neko neēdu... Tāpēc jau arī bija tik slikti...:)

 

Pienāca Barselonas kārta. Zinu, ka no rīta skatījām Gaudi parku, bet no tā man pilnībā nav nevienas bildes, jo vienīgais, ko ņēmu līdzi, bija liela minerālūdens pudele. Kādu pusstundu sēdēju uz soliņa un ladēju sevi par tik muļķīgām izdarībām iepriekšējā vakarā. Barselona bija ceļojuma gaidītākā pilsēta, bet tieši tajā dienā es paspēju noraut pohas!!! :D Bet labi, ka pasēdēju saulē uz tā soliņa. Nezinu kādā veidā, bet pusstunda paranenormālā karstumā, kā arī liels daudzums ūdens + svīšanas process, kura rezultātā Gaudi parku es pametu bez jebkādām pohu sajūtām. Vienā mirklī sliktā dūša bija pārgājusi un pat parādījās vēlme paēst. :) Autobusā jau liku iekšā kunģī kaut ko ēdamu. Tad mūs autobuss izvadāja pa vēl dažām Bareslonas apskates vietām, kuras bija neiespējami izstiagāt ar kājām, un tad palaida pa pašu centru pastaigāties uz kautkādām 8h. Viss jau būtu bijis labi, bet Barselonā pirmo reizi sajutu, ka esu siltajās zemēs un bezmaz miru nost no karstuma. šķiet, ka bija kādi 40 grādi. Ja ne vairāk. Rezultātā mēs nebijām spējīgi apskatīt Barselonu pilnībā dēl lielā karstuma, maz gulētajām naktīm utt. Uz Barselonu viss tas bija sakrājies un organismam nebija īsti spēka cīnīties ar saules svelmi. Un tāpēc esu nolēmusi šo pilsētu vēl kādu reizi apciemot, lai apskatītu tā kārtīgi, kad cerams tur nebūs tik karsts. :) Tas, ko es redzēju no Barselonas, man ļoti patika...

 

Pēc Barselonas atkal nakts autobusā. Ceļā uz Cantonigrosu. Un Cantonigrosa bija tā pilsēta (pareizāksakot, ciemats!!), kurā man uznāca nenormāls besis. Tāds besis, kuri ceļojumos parasti neuznāk. Es kaut kā nebiju iedomājusies, ka liels koru mūzikas festivāls var notikt ciematā, kurš sastāv no trim festivāla teltīm, pāris mājelēm un divām galvenajām ielām. īsāk sakot, es biju nonākusi čuhņā. Visu situāciju vēl vairāk pasliktināja ziņa, ka nekoristi dabūs dzīvot autobusā, jo ģimenēs dzīvos tikai koristi. Tā teikt, bija radušās problēmas ar celojuma organizāciju. Tajā brīdī es biju gatava stopēt uz mājām. :) Iedomājoties, ka man būs jāpavada  naktis autobusā, jo festivāls bija vairāku dienu garš pasākums, man kļuva nelabi... Tomēr viss nokārtojās un es tiku ar solvix pie viena paveca pārīša, kas nerubīja ne vārda angliski :D Tad nu nācās piekopt zīmju valodu.

 

Esot Cantonigrosā, atklausījos koru mūziku, katru dienu piestaigāju uz vietējo vīna veikaliņu, kur deva degustēt vīnu un dažādas desas/sierus. Vīna veikaliņā sadraudzējos ar vienu meiteni, kas man speciāli nākamajā dienā nesa autobusa saraxtu, jo vienu brīdi man bija doma braukt uz Barselonu pastaigāt. Tomēr šis plāns nerealizējās, jo man nebija ne atbalstītāju no nekoristu vidus, turklāt autobuss staigāja tajā ciematiņā reizi dienā. Aizmirsu piebilst, ka ciematiņš atrodas kalnos un ir nedaudz pamests, līdz ar to doma par stopēšanu arī tika atmesta. Lai gan labākis bija tas, ka Barselona atradās nepilnus 100 km attālumā no ciematiņa. Kaut kā vienai pašai uz savu roku negribējās doties prom. Turklāt tad bija jāštuko, kā lai paspēj atpaļ uz ciematīnu, un reāli tas nesanāca, ja nepaliek vienu nakti Barselonā utt. Isāk sakot, tur bija diezgan daudz šķēršļi tikšanai prom no ciematiņa. Tā es arī tur pavadīju ar pārējiem nekoritiem 5 dienas, klausoties koru mūziku, atbalstot mūsējo kori utt.

Pēdējā dienā sapazināmies ar Venecuēliešiem, kas dabūja pirmo vietu festivāla konkursā. Jauki puiši. ;))))

 

Atpakaļceļš ceļojumam izdevās varen jauks. No sākuma Andora, kas ir paradīze alkoholiķiem, jo tur ir baisi lēts alkohols. Pati mājās atvedu kādas 7 pudeles. Drausmīgi pārstiepos. :D Smagas tomēr!!! Tad pabijām Strasbūrā. Tur bija jauka naksnīga pastaiga un viena no retajām reizēm izbaudīt kvalitativu miegu hotelī, kas atradās pašā centrā! Vnk ideāls hotelis. Un tad bija Prāga, kas sākumā nebija plānota. Ar solvix uzreiz sazvanījām mūsu draugus un apciemojām viņus. Šie jau bija dikti priecīgi. Un pašā vakarpusē vēl pastaigājām nedaudz pa naksnīgo Prāgu.

 

Jā, nu tas laikam arī viss. Vēl jau paliek viskaut kas neizstāstīts, bet šajā brīdī pašu galveno esu iedokumentējusi. Un pieļauju, ka visu līdz galam izlasīs tikai izturīgākie... ;) Bet patiesībā tas jau vairāk priekš manis pašas. Lai ir ko palasīties pēc kāda laiciņa...