slēpjoties no poličiem dzērām alu uz Akmens tilta un vērojām spīguļojošās zivtiņas Daugavā un vēl arī runājām par to, kāpēc visam jābūt tā, kā tas ir un kāpēc viss nevar būt savādāk, un īstenībā skumji, ja tā padomā, jo nevar izvēlēties to, ko gribētu lai būtu, bet jāpieņem vienkārši tas, kas ir, un patiesībā jau nevar mainīt to, kas notiek un tas vispār nav no mums atkarīgs un tāpēc varbūt nevaidzētu tam vispār pievērst uzmanību, bet vienkārši pieņemt, bet kāpēc tas nesanāk? kāpēc tik bieži negribās to, kas ir?

maniem zobiem šis nav labākais gads, atkal viņiem būs jāiet pie ārsta

un īstenībā sapratu, ka neko nesaprotu

un sapratu arī to, ka mans bass pārāk ilgi pamests novārtā un ka nākamos deviņus mēnešus (nožēlojami un atkal skumji) nenormāli trūks laika, lai darītu to, ko gribās, jo būs jādara tas, kas varbūt kaut kad ļoti tālā nākotnē varbūt varētu kādreiz arī noderēt.. un īstenībā izmisums. daži ir tādi un daži ir ci-tādi.

citāts iz vienas no šodienas lekcijām: "the most difficult thing in life is to find the balance between things that are important and that are not (because there are so many misleading things out there), to find the balance in your personality.." daži cilvēki tiešām zin, ko pasniedzēji no viņiem gaida.. bet šitas arī man patika. lika padomāt. i'm lost