gulēt parkā zēlē pie kanāla, klausīties vējā un mašīnās, gandrīz jau pat aizmigt var, vienu pussapni toč redzēju un pamostoties sapratu, ka nav jau nemaz tik traki. it kā

domāju par draudzību - cik tālu sniedzas viņas robežas un ietekme, cik daudz drīkst prasīt no otra draudzības vardā, cik daudz drīkst atļauties darīt. atbilde uz visiem tiem jautājumiem būtu - necik. bet tas, ka ir draudzība, tas ir labi.

diemžēl tas aizvainojumu nemazina .. vaidzēs kādu laiciņu padusmoties.