Nezin (vai drīzāk - man negribas to zināt) kāpēc manī ir pamodušās nožēlojamas izjūtas...brīžiem nesaprotu - kāpēc es vispār turpinu eksistēt un gaidīt kaut kādus brīnumus???
...
gribas sevi iepļaukāt: "mosties, mazā muļķe, neesi nekādā pasakā, pasakas nav domātas tev!"
...
parakāšos pa atmiņu plauktiņiem - varbūt atradīšu kādu kripatiņu dzīvotprieka
...