es un mēs
es ļoti mīlu
lāčus
zivis
taureņus
dīno
sanitu
anci krauzi
vailiņu un cimdiņu
rūtu tūtu
karlito
skudru
normanonu
gagu
paulu patrīciju
ievu

un ja es spētu kaut ko safilmēt, es uzņemtu filmu, kur mēs visi dzīvotos mežā starp lāčiem zivīm un taureņiem, tā būtu filma par siltām sirdīm, un datoristaba būtu kokā, kur sēdētu gatis, normanons taisītu pusdienas Meat grinder stilā un pļāpātu ar anci un viņai uz kleitas uzšļakstītos asens, sīkie staipītu visnejēdzīgākaš lietas riņķī, bāztu mutēs zīles akmeņus un zāli un dabūtu par to ikreiz rājienu bet turpinātu tik un tā, vailiņa būtu mūsu šoferis, kas vadā dāmas uz bodēm un tirdziņiem un klausās radio skonto, kas būtu pie mums nākošā civilāzācijas skaņa , dīno lasītu lekcijas par true love un seksa tehnikām, sanitu uz šīm lekcijām neietu, bet ance viņai vēlāk visu izstāstītu tik tā, ieva mūs izgreznotu ar dārgakmeņu rotām un sūtītu atklātnes draugiem, kas palikuši pilsētā