aliterācijas
mātes, kuras nesaprot savu bērnu vienreizīgumu, un, nav jau runa par pretīgi aktīvu bezdomu briesmekli
- tavu riebīgi nevēlamo atvasi, kuras atainojumā ir redzams viss, par ko esi domājis, ar ko esi kniebies, ar ko esi mentāli un fiziski jājies.
tas varētu būt tavs mātes ideālās fikcijas realizējums ..

tiešām, man reizēm ir kauns par jums, jo cilvēks, kurš raksta šo postu ir cēlies no neglaimojošām mātes miesām, bet, būtu precīzi atzīmēt kopējā kontekstā, ir izdzīvojis.