tumšā puse
kā milzu vilnis rauj domas.
ne tās gaišākās, ne tās maigās un trauslās. es atkal domāju par cilvēka tumšo pusi.
cik mazisks, sīkmanīgs un nepatiess, cik aprobežots un nelaimīgs uz sava mazā kalna, pie savas mazās pils.

nekad tā neesmu darījusi, bet man reizēm uznāk nepārvarama vēlme izprovocēt ierindas muļķi, lai viņš izklātos kā neglīts deķis, un riktīgi pazemot, nu tā, ka salauž kaut ko cilvēkā, ka viņš sāk bimbāt, vai sāk brukt tev virsū, aizstāvoties. tā riktīgi izķērnāties, tā, ka pašam paliek pretīgi. izsmiet, apriet, atstāt viļājoties paša riebīgajā eksistencē.

tukši māņi, un blēņas. patīksminos kā tāds šavējmaniaks ar kalašņikovu, un ielieku skapī. cilvēks pie savas mazās pils ir tik ievainojams, pat joku komentārs par matu sasuku spēj aizskart ierindas muļķa jūtas. cik nožēlojami tas ir. un cik nožēlojami, griet, ir vēlēties tīksmināšanās pēc darīt kādam pāri. nevis pat, ka darīt, drīzāk izgaismot ar spožu verbālu lākturi paša ierindas muļķa skaudro eksistenci.

es palikšu tumšajā pusē. gaismu lai sniedz Tievs. fig viņ zin, verbālu, anālu vai brainfakingu.