kas krāsaini rosināja mani kā eksistenciālu nihilistu sliekties uz to, ka dzīve var būt arī cinisma pilns rožu dārzs, 

un tās rozes ir purpurrozā, pilnīgi zeltainas, leknas un tumīgas, kā iespaidā arī nolūrēju visu internātā pieejamo filmu un serijālu klāstu par slaveno Romas katoļu baznīcas pāvestu Bordžias (Bordžu?) un viņa dzimtu. 

pārliecinājos, ka Romas katoļu baznīcas annāles salīdzinājumā ar vidusmēra kristieša izpratni par netiklu dzīvi ir tikai bērna šļupsti. 

b) tad rudens izklaides (šoreiz arī izziņu) literatūras hīts man ir Aleksandra Grīna redakcijā 1932.gadā izdotā "Kultūras un tikumu vēsture". Liels Paldies Muklāja Visvaldim, kas aizdevis šo grāmatu. sajūsminos un vēlreiz sajūsminos par pareizticīgo kristiešu "tumsonīgo" dabu, ne pat ne sen, tepat, Annas Kareņinas laikā, ar prieku lasu par paslieksnē dzīvojošo mājas garu domovoj, par upēs dzīvojošam nārām un kikimor, mežos- mežaiņi un mežaines, viskādu jodu - bjesy, čerķi, nečistyje. 

mazs citāts priekam: "Par spīti daudzinātai agrākās Krievijas zemnieku dievbijībai, seksuālā morāle šais zemnieku masās neatradās uz sevišķi augstas pakāpes. To apstiprina nevien nupat pieminētie snohači, - tā krievu zemnieki mēdz dēvēt tēvus, kas uztur intīmus sakarus ar vedeklām, bet arī daudz kas cits. Jauniešu dzimumsakari pirms laulībām ir parasta lieta, un šo sakaru sekas neuzskata par kaut ko sevišķu, kas varētu kaitēt par māti kļuvušas meitenes izredzēm tikt pie vīra. 

Valdot tik brīvai dzimumu morālei, ir precēto, ir jauniešu starpā, nav ko brīnēties arī par ārkārtīgi plašu venerisko slimību, sevišķi sifilisa izplatīšanos. Slimību, un sevišķi sifilisa izplatīšanos netieši veicināja arī pareizticīgo kults, - svētbilžu biežā skūpstīšana (skūpstīja juku jukām, kā veselie tā slimie, hristosovaņije (skūpstīšana Lieldienās) u.t.t. 

Vispār, skūpstīšanās pie krievu zemniekiem tik pat iecienīta lieta, kā mātes gānīšanās vārdi un obligatoriskā piedzeršanās visās svināmās dienās, un ka ir nauda, tad arī darbdienās. Dzeršanai parasti seko kaušanās, pie kam izplatītākais cīņas ierocis ir sētas miets. 

Veselu ciemu (piem. Simbirskas gub.) iedzīvotāji staigāja nopuvušiem deguniem, kur sifiliftiķu skaits bija ārkārtīgi liels."

nav nekā jauna šai pasaulē. arlabunakti, bērni.