Vēl pēc kādas pusminūtes krūze bija pilnībā iztukšojusies. Puisis aizgrieza krānu, uzmanīgi izvilka uzgali meitenei no tūpļa un tūlīt ar abām rokām cieši saspieda kopā viņas gurnus. "Tagad 5 min. jāpaciešas, tad varēsi iet uz poda!", viņš teica draudzenei. "Tik ilgi es neizturēšu!", Lelde atkal ieraudājās, "es jau tāpat ciešos ar pēdējiem spēkiem!". "Neuztraucies, es tev palīdzēšu!", Aivars draudzeni mierināja, "kamēr es turu, zarnu saturs ārā neizšausies!". Meitene neko neatbildēja, tikai turpināja klusītēm šņukstēt un dziļi elpot caur muti. Kad bija pagājušas apmēram 3,5 minūtes, Aivars pamanīja, ka sīka ūdens tērcīte sāk sūkties ārā no cieši kopā saspiestajiem Leldes gurniem. "Labi, pietiks tevi mocīt!", viņš visžēlīgi noteica, "celies lēnām, uzmanīgi augšā un sēdies uz poda!". Lelde uzšāvās gaisā kā bulta un burtiski uzlēca uz blakus esošā klozetpoda. Meitenes zarnu saturs ar skaļu purkšķi izšāvās ārā.Šķidrums kopā ar ižšķīdinātajiem izkārnījumiem rībēdams triecās pret poda sienām. Istabu piepildīja asa, nepatīkama, veciem, sastāvējušamies izkārnījumiem raksturīga smaka. Lelde norāva ūdeni, bet no dibena viņai gāzās arvien jaunas un jaunas izkārnījumu porcijas, un likās, ka šim procesam nekad nebūs gala. Beigās jau vairs nebija, kam tecēt laukā, taču sajūta, ka zarnas vēl nav līdz galam iztukšojušās, meitenei joprojām saglabājās. Tikai pēc krietna stundas ceturkšņa Lelde beidzot piecēlās no poda, šā tā apslaucīja pēcpusi un devās uz dušu, lai kārtīgi noskalotu visas klizmas sekas. "Nu, kā, Leldīt, vai palika vieglāk pēc klizmas?", Aivars draudzenei uzprasīja, kad viņa atgriezās no dušas. "Protams, Aivar, liels paldies, ka izskaloji man vēderu!", meitene nosarkusi atbildēja.