silent nights
reizēm saķer stīvas dusmas un vecas sāpes un ikdienā uzkrājies niknums kā pelējums ap acīm
° esmu uzpūtusies ka tītars un pārlielījusies par savu dzīvesziņu, tāpēc man speciāli universums taisa pekstiņus un pigoriņus
ar sadzīvošanu ar trulumu, kas rada manī mulsumu
un prastumu, kas rada manī dusmu karstumu
un maziskumu, kas rada manī sanīkumu
ar tukšumu, kas manī izplēš pušumu

esmu ka akmenī tēsta, kopš kādiem laikiem, kad baidījos tikt savainota,
bruņas ir mana ikdiena un nepieciešamība

es sen mēdzu dzert līdz man pārsprāga čaula
tagad es nedzeru un esmu statuja pilsētā