nedomājiet un neraudiet
un zināt kas ir tas pats pats stulbākais.. lai kā tu censtos kautko noslēpt - agri vai vēlu viss nāks gaismā. Lai kā tu cerētu, ka beidzot paveicās - netici tam, tā nav - tā ir ikai cerība, muļķa mierinājums.
Kas ir paīstam? Izraudāties par visu, tā kā jau sen neesi raudājusi un atkal visu slēpt zem kārtējās maskas. Visas sāpes izraudātas - un liekam masku virsū! no ārienes ideāla dzīve, un ko tad mūsdienās vairāk vajag! Pilnīgi neko, jo neviens nezina un arī negrib zināt vai tev ir maska, un kas aiz tās slēpjas..
Bet tās ie katram.
Un ja padomā par mīlestību - kādēļ tā vajadzīga? Lai sāpētu, un tad sāpētu vēl vairāk, lai nežēlīgi sūrst un deg un sagrauž tevi. Nē, paldies, labāk esmu gatava atteikties no tādām lietām uz visiem laikiem. Nu tad likšu savu masku un iešu tālāk ar dažiem vientulības pilniem atelpas mirkļiem.
Jā, esi tas kas esi un tevi ienīdīs... bet uzliec masku un tu tāpat nebūsi perfekts, bet būs jau daudz daudz labāk..