mans šīsdienas gfalvenais notikums - bēres.
secinājums - tas nav tas jaukākais pasākums, sirsnīgi jau ir bet nu noteikti ne jautri.
asaras un aukstums, žēlums, arī daudz labu vārdu.
pats grūtākais ir klausīties citu labajos vārdos, un redzēt krustmāti, kas ir bezgala salauzta. ne pirmo reizi dzīvē, bet pirmo reizi es to patiešām pati savām acīm redzu un apzinos.
kāpēc visus tos labos vārdus nevar teikt arī tad kad cilvēks ir dzīvs.
daudz esmu lasījusi par negaidīru nāvi - praktiski ne no k;ā bez jebkāda iemesla, bet pirmo reizi ar kko tādu sastopos dzīvē pati.
viņas 7ņgadīgā meitiņa tikai teicaa - mammīt, neuztraucies, pēc laika protams vēl joprojām labi nebūs, bet būs citādāk.
un krustmāte tikai atvadoties, piebilda, sargājiet savus dārgos cik vien varat.
visu laiku nosēdēju ar asarām acīs, lai kā censtos neraudāt.
šausmīgi. un pats jocīgākais - viņš bija tiešām labs cilvēks, viens no tiem retajiem, kura dēļ daudzi būtu gatavi atdot dzīvību viņā dēļ. tā saucamais zelta cilvēks.
kādēļ vienmēr mirst tiešī tie labākie, un iespējams arī vajadzīgākie.
bet tāda laikam ir Dieva griba.