Zaļais Pūķis<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Pavērās durvis, un istabā ienāca Za­ļais Pūķis, skaists savā sulīgumā, trek­niem apaļīgiem sāniem, bez kājām, virzī­damies uz priekšu tikai ar apakšdaļu. Oficiāla apsveicināšanās. Es viņu lūdzu ienākt pavisam. Viņš diemžēl to nevarot izdarīt, jo esot par garu. Durvīm tātad jāpaliek vaļā, kas bija visai nepatīkami. Viņš pasmaidīja pa pusei mulsi, pa pusei blēdīgi un iesāka: «Pēc tavas ilgupilnās vēlēšanās esmu atvilcies šurp no tālienes, noberzis vēderu pilnīgi jēlu. Taču es to darīju labprāt. Lab­prāt atnācu, labprāt piedāvāju sevi tev.»

Patiesība par Sančo Pansu

Sančo Pansa, kas ar to nekad nelie­lījās, gadu gaitā bija iemācījies novērst no sevis velnu, ko viņš vēlāk nosauca par donu Kihotu. Sančo Pansa piegā­dāja viņam vakara un nakts stundām ro­mānus par bruņiniekiem un laupītājiem, kamēr viņš sāka nepārtraukti darīt vi­sādas muļķības, bet, tā kā trūka no­teikta objekta — par kuru nācās kļūt Sančo Pansam —, viņa kungs nevienam neko ļaunu nenodarīja. Sančo Pansa,

brīvs vīrs būdams, rimti sekoja donam Kihotam viņa klejojumos un tā atrada nozīmīgu un derīgu laika kavēkli līdz mūža galam.

Prometejs

Par Prometeju stāsta četras teikas:

Pēc pirmās iznāk, ka viņš nodevis dievus cilvēkiem, ticis piekalts Kaukāzā un dievi sūtījuši ērgļus, lai tie ēd viņa aknas, kas vienmēr auga klāt.

Pēc otrās — Prometejs, ciešot knābju cirtienu sāpes, arvien dziļāk iespiedies klintīs, kamēr saaudzis ar tām.

Pēc trešās — gadu tūkstošos viņa nodevība jau aizmirsta, to aizmirsuši dievi, ērgļi un viņš pats arī.

Pēc ceturtās — viss zaudējis jēgu un tāpēc apnicis. Dievi paguruši, ērgļi paguruši, brūce pagurusi un aizvērusies.

Neizskaidrojamas palikušas klinšu grē­das. Teika mēģina izskaidrot neizskai­drojamo. Tāpēc, ka tā nākusi no īstenī­bas, tai atkal jāatgriežas neizskaidrojamībā.

Lija

Tā bija lija, kas knāba manas kājas. Kurpes un zeķes tā bija jau saplosījusi, tagad knāba pašas kājas. Nepārtraukti viņa cirta ar savu knābi, tad dažas rei­zes nemierīgi aplidoja man apkārt un atkal ķērās pie darba. Garām gāja kāds kungs, brītiņu paskatījās un jautāja, kā­pēc es ciešot liju. «Es taču nespēju aiz­sargāties,» atbildēju, «tā atlidoja un sāka mani knābt; es, dabiski, centos viņu padzīt, mēģināju pat nožņaugt, bet tai kustoņa! ir milzīgs spēks, tā gribēja lēkt man sejā, tad labāk atvēlēju kā­jas. Tagad tās ir jau gandrīz saplosītas.» «Kālab jūs ļaujat sevi tā mocīt?» teica kungs. «Viens šāviens — un lija būs beigta.» «Vai tiešām?» es jautāju. «Un jūs varētu to izdarīt?» «Labprāt,» atbil­dēja kungs, «man tikai jāaiziet uz sa­vām mājām un jāatnes šautene. Vai jūs varētu vēl pusstundiņu pagaidīt?» «To es nezinu,» atbildēju un sastingu sā­pēs. Tad izteicu: «Lūdzu, pamēģiniet varbūt tomēr.» «Labi, es pasteigšos,» atteica kungs.

Lija pa šīs sarunas laiku mierīgi klau­sījās, skatīdamās gan uz mani, gan uz kungu. Tad es ieraudzīju, ka viņa visu ir sapratusi. Tā pacēlās augšup, tālu at­liecās atpakaļ, lai pietiekami atvēzētos, un kā šķēpmetējs cirta knābi caur manu muti dziļi manī. Krītot zemē, jutu, ka atraisos, ka viņa noslīkst manās asinīs, kas piepilda visas dzelmes, plūst pāri visiem krastiem.

Poseidons

Poseidons sēdēja pie rakstāmgalda un rēķināja. Visu ūdeņu pārvaldīšana sa­gādāja nebeidzamas rūpes. Palīgdarbinieku viņam varētu būt, cik tik gribētu, un to arī bija daudz, bet, tā kā pret darbu viņš izturējās ļoti nopietni, tad ņēmās pārrēķināt visu otrreiz, un tālab palīgi maz ko varēja līdzēt. Nevarēja teikt, ka darbs viņu priecinātu, viņš da­rīja to tikai tāpēc, ka tas bija pienā­kums, un, kā mēdza sacīt, centās tikt pie jautrāka darba, taču ikreiz, kad viņam izteica tādu priekšlikumu, izrādījās, ka nekas viņam nepatīk tā, kā līdzšinējais darbs. Atrast ko citu bija ļoti grūti. Ne­varēja taču viņa rīcībā nodot tikai kādu noteiktu jūru; turklāt rēķini tur nemaz ne­bija mazāki, tikai sīkāki un lielais Posei­dons varēja ieņemt vienīgi vadošu amatu. Un, ja viņam piedāvāja kādu vietu, kas nebija saistīta ar ūdeni, tad, to iedomā­joties vien, dievišķā elpa kļuva neritmiska, bronzas krūškurvis sāka strauji cilāties. Vispār viņa kaites neviens gan neņēma nopietni; kad valdnieks mokās, pat visbezjēdzīgākajā gadījumā jāmē­ģina izlikties, ka tu jūti viņam līdzi; pa­tiesībā par īstu Poseidona atcelšanu no amata neviens ij nedomāja, no laika gala dievi viņu bija iecēluši par jūras valdnieku, un tā tam bija jāpaliek.

Visvairāk viņš skaitās — un tas bija galvenais cēlonis, kālab viņš bija ne­apmierināts ar savu amatu, — kad dzir­dēja, ka citi iedomājas, it kā viņš vien­mēr tikai braukājot pa viļņiem ar savu trejzari. Patiesībā viņš taču sēdēja šeit, pasaules okeāna dziļumā, un noņēmās ar rēķiniem, tikai reizi pa reizei uz­brauca ciemos pie Jupitera, un tā bija vienīgā pārmaiņa šajā vienmuļībā, kaut gan visbiežāk no šādiem braucieniem viņš atgriezās satracināts. Tā viņš jūras tikpat kā nedabūja redzēt, tikai no tā­lienes, kad steidzās uzkāpt Olimpā, un it nekad pa īstam nebija pa jūru brau­cis. Parasti viņš mēdza teikt, ka pagai­dīšot līdz pasaules galam, tad atradī­šoties kāds klusāks mirklītis un īsi pirms pašām beigām, pēc pēdējā rēķina pa­beigšanas, varēšot paspēt ātri mazliet paceļot.

Poseidonam viņa jūras apnikušas. Trejzaris izkritis no rokām. Klusu viņš apsēžas klinšainajā krastā, un no viņa tuvuma apdullusī kaija velk līganus lo­kus ap dieva galvu.

Ķeizara vēstījums

Tev, vientuļais, nožēlojamais pavalstniek, niecīgā ēna, kas aizbēgusi no valdnieka saules uz vistālāko nomali, tieši tev ķeizars — tā stāsta — no sa­vas nāves gultas sūta vēstījumu. Vēst­nesim bija jānometas pie viņa gultas uz ceļiem, un vēstījumu tam iečukstēja ausī, tik ļoti svarīgs tas ķeizaram šķita, ka vēstnesim vajadzēja to atkal pie viņa auss atkārtot. Teiktā pareizība tika ap­liecināta ar galvas mājieniem. Un visu nāves liecinieku klātbūtnē — traucējo­šās sienas tika noārdītas, un uz plašām, augšupejošām kāpnēm visapkārt nostā­jās valsts dižvīri —, viņiem redzot, ķei­zars nosūtīja vēstnesi. Viņš tūdaļ de­vās ceļā; būdams stiprs, nenogurdināms vīrs, izstiepjot uz priekšu te vienu, te otru roku, vēstnesis lauza ceļu caur pūli, un, ja kāds stājās ceļā, vēstnesis norādīja sev uz krūtīm, kur bija sau­les zīme, un tika uz priekšu viegli, kā neviens cits to nespētu. Taču pūlis ir tik liels un mājokļi stiepjas bezgalīgi tālu. Ja viņa priekšā atklātos brīvs lauks, kā viņš tad trauktos! Un drīz vien tu sadzirdētu viņu dūru līksmos klauvējienus. Taču viņš aizvien nopūlas, neko nepanākdams; atkal un atkal lauz­damies caur pils iekšējām istabām, ne­kad viņš tās nepievarēs; un, pat ja tas viņam izdotos, viņš tik un tā neko ne­panāktu; pēc tam vajadzētu tikt cauri pagalmam, bet pēc pagalma — otrai, ārējai pils sētai, un tā tālāk, cauri gadu tūkstošiem; un, ja beidzot viņš izlauz­tos ārā pa pēdējiem vārtiem — kaut gan nekad, nekad tas nenotiks —, viņa priekšā būtu galvaspilsēta, pasau­les centrs, pārpilns ar savām padibe­nēm. Neviens tur netiks cauri, kur nu vēl ar mirušā vēstījumu.

— Bet tu sēdi pie sava loga un sapņo par to, kad vakars nāk.

Pekinas ķeizars

Ja no tā visa mēs secinātu, ka ķei­zara mums nemaz nav, mēs nebūtu tālu no patiesības. Atkal un atkal man jums jāsaka: varbūt nemaz nav ķeizaram uz­ticīgākas tautas par mums, dienvidniekiem, bet šī uzticība viņam nenāk par labu. Tiesa, uz mazas kolonnas pie ciema ieejas stāv svētais pūķis un kopš sen­seniem laikiem labvēlīgā laipnībā pūš savu ugunīgo elpu tieši Pekinas vir­zienā — tikai pati Pekina ciema iedzī­votājiem ir vēl svešāka nekā viņsaules dzīve. Vai tiešām ir tāds ciems, kur stāv māja pie mājas, pārklājot arī laukus, un tas stiepjas tālāk, nekā var redzēt no mūsu kalna, un šo māju starpā dienām un naktīm cilvēku ir kā biezs? Vieglāk nekā iedomāties tādu pilsētu mums būtu noticēt, ka ķeizars un Pekina ir kaut kas viens, gluži kā mākonis, kas mierīgi zem saules mainās laika ritumā.

Tādu ieskatu sekas ir arī mūsu itin brīvā, valdīšanai nepakļautā dzīve. Ne­kādā ziņā tā nav netikumīga; tādu tiku­mību, kāda ir manā dzimtenē, es nekur savos ceļojumos neesmu redzējis. Bet tā taču ir dzīve, kas nepakļaujas tagadējiem likumiem. Tā vadās no brīdinā­jumiem un priekšrakstiem, kas atnākuši līdz mums no seniem laikiem.

īsti tikumīgs tāds uzskats droši vien nav. Jo sevišķi duras acīs, ka tieši šis vājums ir svarīgākais mūsu tautas ap­vienošanās līdzeklis, un, ja var atļauties runāt visu, tad tas tiešām ir pamats, uz kura mēs dzīvojam. Pilnīgi skaidrs, ka nopelt to nozīmē uzbrukt ne tikai mūsu godam, bet, kas vēl daudz sva­rīgāk, graut visas mūsu iekārtas pama­tus.

Ķīnas mūris un Bābeles torņa celšana

Vispirms jāpiebilst, ka toreizējie sa­sniegumi apjoma ziņā neko daudz ne­atpaliek no Bābeles torņa celšanas. Ja cilvēks domā, ka ar šīm būvēm viņš izpaticis Dievam, tad tas nepavisam tā nav. Es to atgādinu tāpēc, ka mūra celtniecības sākumā kāds zinātnieks uz­rakstījis grāmatu, kurā ļoti pamatīgi sa­līdzināja šīs būves. Viņš mēģināja pie­rādīt vai nu to, ka Bābeles torni neiz­devās uzcelt nevis to cēloņu dēļ, kurus parasti piemin, vai arī to, ka šie visiem zināmie cēloņi tomēr nav galvenais. Viņa pierādījumi pamatojās ne tikai uz rakstiem un nostāstiem, viņš it kā pats esot personīgi pētījis un turpat uz vie­tas noskaidrojis, ka tornis sabrucis aiz pamatu vājuma un ka tam bijis jāsa­brūk. Šajā ziņā mūsu laiki ir aizgājuši tālu priekšā tiem senajiem laikiem. Gan­drīz katrs mūsu izglītotais laikabiedrs ir celtnieks pēc profesijas un nemaldās pamatu jautājumos. Taču zinātnieks pēc tā netiecās, viņš apgalvoja, ka tikai lie­lais mūris pirmoreiz cilvēces vēsturē derēs par nekļūdīgu pamatu jaunam Bābeles tornim. Tātad vispirms jāceļ mūris un pēc tam tornis. Grāmata toreiz gāja no rokas rokā, bet es, atzīstos, vēl līdz šim laikam pilnībā nesaprotu, kā viņš domāja celt torni. Kā tornim par pamatu var būt mūris, kas taču nav aplis, bet tikai pusaplis vai ceturtdaļaplis? Tas varēja būt teikts tikai pār­nestā nozīmē. Bet kam tad mūris, kas bija kaut kas faktisks, patiess, ko ar savu dzīvi un pūlēm bija radījuši simt­tūkstoš!? Un kāpēc šai grāmatai bija pielikti torņa <?xml:namespace prefix = st1 ns = "schemas-tilde-lv/tildestengine" />plāni, tiesa, diezgan mig­laini, arī sīki izstrādāti priekšlikumi, kā šai varenajā jaunajā celtnē apkopot vi­sus tautas spēkus?

Tolaik — šī grāmata ir tikai viens piemērs — galvās valdīja liels juceklis, iespējams, tieši tāpēc, ka tik daudzi mē­ģināja vērst savus meklējumus uz vie­notu mērķi. Cilvēka būtība, neapdo­mīga pašos pamatos, būdama pēc da­bas kā viegli saceļam! putekļi, nepanes nekādas važas, un, ja tā pati sevi pie kaut kā piesaista, tad drīz vien sāk raustīt šīs važas, raustīt un graut mūri, ķēdes un sevi visās pasaules malās.