Pamodos ap to laiku, kad saule aizlīda līdz manai guļvietai istabas stūrī uz grīdas. Visu tuvējo apkārtni, arī guļammaisa iekšpusi, rotāja izsēti spēļu zaldātiņi, uzvelkamās & mīkstās rotaļlietas, no podiem grīdā pārstādītas puķes, kaktusi ar termoregulācijas nolūkos uzmauktām zeķēm, kaudze ar saplēstiem žurnāliem, krāsu bundžas, hēlija mini-kapsulas, pa grīdu izmētāti diski, cepumi & želejas lācīši. Pie griestiem joprojām turējās daži baloni, krāsaini prezervatīvi & piepūsti gumijas cimdi.

            Pēc neilga brīža mēs saņēmāmies nelielām, tomēr spēcinošām brokastīm. Tas džeks, kuru visi šeit sauca par Jēzu, atnāca kopā ar joprojām kailo Ievu, piedāvājot veltes uz radītājas miesas. Kaut arī Ievas persiku ievārījumā mirkstošie mati, zemeņu putukrējuma bikini, marmelādes naba & krūšu gali, kā arī sacietējuši šokolādes sīrupa rotaslietu ie-kārumi radīja visnotaļ labu iespaidu par Jēzus (kurš joprojām valkāja tikai dzeltenu lietusmēteli) ģērbšanas gaumi; teicu, ka man pagaidām nav apetītes.

            Pēc neilga laika lejā nonāca arī Hanumans ar Varavīksni, abi sudraba makgaiverenes kopā sastiprinātos, salocītu avīžu kosmosa skafandros speciāli priekš starp-galaktiskajiem ceļojumiem. Abi kārtējo reizi esot pabijuši Šadālas pasaulē, stāstīja par Turienē pavadītajiem 14 purpura gadiem. Hanumans, protams, bija atstiepis arī kārtējās 17 klades ar aprakstiem & vizualizācijām zilās lodīšu pildspalvas tehnikā par Turienes iemītnieku dzīves paradumiem, sociālo sistēmu, floru, faunu, neiedomājami sūdīgo rokmūziku („Nu tā kā Muzikjūkjū, tikai priekš ķērpjaugiem”); kā arī par Turienes nedaudz savādajiem seksuālajiem rituāliem, kuros abi ar Varavīksni esot bijuši spiesti iesaistīties (šai tēmai veltītā sadaļa kladē atgādināja par mūsu pasaulē visai izplatītajiem putekļusūcējiem, asajiem pipariem, sasaldētu malto gaļu, utt.).

            Brokastīs diemžēl nepiedalījās Dima, kurš, joprojām esot izgājis no ķermeņa, joprojām sēžot uz jumta; joprojām gaidot mēness aptumsumu, lai atnāktu atpakaļ. Pēc pāris stundām tas viss jau bija kļuvis nāvīgi apnicīgi. Kāds ieminējās, ka līdz pēdējam vilcienam palikusi pusstunda & pēc 5 minūtēm jau vēlējām, lai saule ir žēlīga Kārnim, kurš piemājas dārzā no sniega joprojām veidoja rezidenci savām šinšilām. Ārā jau bija pavasaris, bet uz Ziemeļblāzmas staciju bija jāiet caur mežu. Šodien tur bija vērojami daudzi mednieki kamuflāžas koku smokingos.

            Vilciens atnāca laikā, mēs arī. Es izkāpu Zemitānos. Paspēju uz nākamo vilcienu māju virzienā & tieši uz vakariņām. Pēc iespaidiem bagātajām brīvdienām uzradās neliels gurdums, tāpēc vakar vakarā taisni laikā bija vēlreiz noskatīties filmu par abiem Džerijiem. 

when i saw mushroomhead

when i saw mushroomhead

when i saw mushroomhead

i was born and i was dead

 „When my daughter died in 2001 I used to listen to this with headphones, the drums and the song helped me. In my mind the words had an interpretation that spoke to me, reflected my feelings at the time. I emailed damo suzuki and told him how much it meant to me. He answered back. I think our society in the US does not teach us anything about Death.”

Arī man tas ir vienīgais iemesls nodarboties ar mūziku & radošajām lietām kā tādām: cerība, ka tās palīdzēs izdzīvot pašam un cerība, maza, bet tomēr, ka tās palīdzēs dzīvot arī vēl kādam. Patiesība vienmēr izrādās vienkāršāka.

Pilnīgi skaidrs ir fakts, ka kāds ap diviem naktī pabija/staigāja vecāsmammas istabā (kas atrodas blakus manējai), ir izmētājis papīrus, vandījies pa plauktiem. Lieki piebilst, ka visas durvis bija ciet, arī kaķi netika iekšā.

Man pašam pēc pusnakts tas sākās tā spirāle uz leju, smacējošā iekšējā sajūta, galvassāpes, kapitāla pamestības, atsvešinātības, izmisuma & baiļpilnas esības sajūta. Vēl visu laiku tā drebuļus nesošā tumsas elpa pakausī. Pirms nokritu miegā (pa tiem pašiem diviem?) netālu vēl dzirdēju tādus kā lēnus svilpienus-sīcienus.

Un šodien ir jūtos līdzīgi kā pagājušās vasaras 21 dienas attīrīšanas programmas pirmajās dienās: ir tas pats bezdievīgais nogurums, tādas kā paģiras vai slimums, drudzis, kaulu laušana, jūtība pret dienasgaismu, iekšēja pamestības sajūta, & vēlme ielīst kādā klusā, sargājošā, krēslainā guļvietā.

Apsveicam arī otrās vietas ieguvēju ar dalību superfinālā. Izsakām līdzjūtību par nepietiekamo balsu skaitu. Tikai nekreņķējies, mēs Tevi nepametīsim!

Vēlam spēkus Latvijas kultūras garīgās izaugsmes veicināšanā, jaunrades procesa bezgalīgajos lielceļos & staignajās taciņās, ļaužu sirdis pildošu skaņdarbu radīšanā & emocionāli uzrunājošu audiovizuālu stāstu veidošanā!

Vairāk kā nedēļa Rietumeiropas pārākajā metropolē pagājusi Kaut-kā skavās, savdabīgā rezervātā vai neērtos brīžos pat mazliet ar inkubatora sajūtu. Vēl nekad nav bijis tik ilgs laiks, kad es varētu dzīvot & izdzīvot tikai savu dzīvi, dzīvot to kā vēlos. Nebūs īsti precīzāk aprakstīt to kā dvēselisku, ilgi gaidīta atvaļinājuma sajūtu. Cilvēciskas ilgas, nemiers, mana mūžīgā gruzdoņa ir mazliet pieklususi vai transformējusies. Jāatzīst gan, adaptēties jaunajā iekšienes & ārienes klimatā iznāk visai pamazām. Jebkurā gadījumā, tomēr ir sajūta, ka kaut kas arī izdodas.

Otra cilvēka klātbūtne tikai piegludina harmoniju & neļauj tavam Ego apresnēt.

‘Dzena Trakie’ ir protobaltu mūzikas kolektīvs ar saknēm rokmūzikai neizbēgamajā dzenbudismā, senlatviešu panteisma dzīvesziņā, kā arī padziļinātu interesi kultūras antropoloģijas praksēs – it īpaši daudzās pasaules kultūrās sastopamās, tā saucamās „svētās plānprātības” studijās.

Ieraksts veidots minimālisma estētikā un sastāvā, veidojot īsmetrāžas skaņu stāstu cauri trim iepriekšējām dzīvēm viena sapņa ietvaros:

Aizejošās apziņas troksnis - Senlatviešu melanholiskā paradīze pilskalnā īsi pirms melnsvārču palīdzības garīguma meklējumos - Indiāņu meitenes dziesma, kuru aiznes varonīgo kolonistu pieradinātie putni ar svina knābjiem - Tibetas mūku meditācija cauri militārās parādes metāliskajam maršam - Rītausma un klusums