Tas, ko patiešām atminos no bērnības: sapņi bija krietni mākslinieciski augstvērtīgāki.

Nu apmēram tādi, ka Dalī abi ar Bretonu pamīšus mainītu visas varavīksnes krāsas aiz skaudības. Mirgotu kā tādi apdauzīti luksofori, uz saņurcīta palaga lūrot vizuālu manas bezapziņas tiešo translāciju. Un tad nopirktu no manis patentu par naudu, ko fiziski nebūtu kur likt.

Piemēram, murgi:

• Cīņa tapešu valstībā ar milzīgiem gļotainiem krupjiem, turklāt bruņotam tikai ar kniepadatu;
• Cilvēki ar ugunsgrēkā nodegušu ādu, kas piedāvā tēju vai sērkociņus;
• Vorteksi ar smadzeņu centra nobīdi apziņā, kas liek caur sirdssitienu svārstu izjust absolūtu bezapziņas levitāciju & ceļošanu kaukādā starpdimensiju telpā.

Par šo pēdējo: godīgi, nav ne jausmas kā to aprakstīt ar cilvēku vārdiem; šie bija neskaitāmas reizes, it īpaši, kad biju kārtīgi noslimis...

Bet pēc tam? Pēc tam tikai tādas C kategorijas šausmenes (motorzāģu cilvēku aplenkumā), B kategorijas psiholoģiskas drāmas (mana pamatskolas klase) vai 0 kategorijas bezsižeta, bezbudžeta & bez-specefektu spriedzes melodrāmas (kā jau teicu – 0 sižets & saturs). Un visam pa starpu vēl slābani sociālas pseido-fantastikas trash gabali.

Īstenībā ienāca prātā, ka varētu tiem uztaisīt veselu žanriskās periodizācijas listi.

Kad no rīta pamodos pēc elles murga, smagi elpojot, atsitis kāju pret gultas malu, dzīvei piešķirtā jēga pārāk smagi, tieši un ar pārāk lielu švunku iegūla manī.

Bijām kaut kādā alā, pilnā ar pudelēm, gaiši sarkanu smilšakmeņu velvējumu, cigarešu dūmiem, vienaldzīgiem ļautiņiem & visur novilktiem zirnekļu tīkliem. Spēlēju akustisko giču vienā palielākā alas kambarī. No visa, ko mēģināju, neko nevarēju pavilkt, kaut smadzenes griezās un dancāja kā vilciņš. Nevarēju pasēdēt. Sāku atkal spēlēt, bet dziedot nebija elpas; paģību un attapos karstu starmešu gaismā; kaķis laizīja ģitāras grifu un rīvēja muguru gar to. Apkārtējie smējās.

Nezināju neko citu kā „Putnubiedēkli”, bet, iesākot dziedāt, ģitāra neskanēja. Mēģinājumi to uzskaņot izvērtās par nolādētu neveiksmi. Tai brīdī, kad skaņoju, apkārtējie falsetiskā troksnī gaudoja pilnīgi nejēdzīgas pop-himnas piedziedājuma pantiņu. Citi mežonīgi & aizkauti ņirdza, un alas stūros joprojām locījās & krājās kruasānu lieluma tārpi.

Uzkāpu alas vidū esošajā ābelē un turpināju dziesmu: „Salieciet rociņas bērni un lūdziet...” Visi apkārtēji kļuva mazi un, tos skatot, no augšas – „ ... Ne saitēm jums izbēgt, ne prioritātēm – ne sirreāl, ne realitātēm...” es augu kopā ar ābeli, cauri alas griestu velvei, cauri pekles melnai zemei un atrados lauka vidū. Putnu biedēklis ar ābeļu zariem pie kājām. Vai pēc mirkļa joprojām biju pamestā laukā? Tagad viss atgādināja pilsētas laukumu ap kuru sastutēti veikali kā glamūrīgs ganību aploks. Kā elektriskais žogs, ko veidoja stiklotas gaismas reklāmas & ķeburainās neona dzeloņdrātis. Ar iepirkumu groziņiem, ratiņiem, zīmolu maisiņiem, kosmētikas biezi noklātām sejām, kas veidoja žilbinošus klaunu smaidus, visapkārt, pa apli, no viena iepirkumu centra uz nākamo, arvien vairāk uzblīdušām guzām un kulēm sānos, arvien sadedzinošākā ātrumā, staigāja tie paši cilvēki.

Un es joprojām biju tas pats putnubiedēklis. Tas pats, uz kura pleca, kā siltā, bet izmirkušā krāsmatu kaudzē, pārojās vārnas. Tas pats, kuram galvā sarūsējusi bļoda ar ložu izsistiem caurumiem. Ar to pašu svinā sieto glābšanas vesti.

Mani notrieca mašīna. Ar vārdu tās numura vietā...

Man slāpst un pasaule ir tik noreibusi.

Ar asiņainiem ceļgaliem es rāpoju pa izdeldēto pieminekli asfaltam, un katrs mans spļāviens iezīmēja tumšsarkanu sadalošo joslu šosejas vidū. Un tad tā izbeidzās, atstājot tikai svilstošas mežonīgu zvēru pēdas.

Līdz pacēlu acis. Un atkal biju piesiets pie griestiem tanī pašā alā.