| ∞ |
[Jun. 26th, 2011|12:45 am] |
Manas lielākās bailes jau kopš mazotnes līdz pat šodienai ir bailes pazaudēt kādu sev ļoti tuvu. Pašam par sevi man bailes ir retas, turklāt visai bieži izdodas tās iegrožot/sublimēt. Bet tas, kā es nejēgā varu nervozēt par kādu citu sev pavisam tuvu, ir fenomenāli. Ļoti iespējams, ka tas ir iepriekšējo dzīvju "mantojums", bet vēl iespējamāk - agrīnās bērnības, jo vienreiz taču šādu zaudējumu jau esmu pieredzējis.
---
Bet pirms dažām dienām sapnī redzēju, kā kāpju augšā & krītu lejup no Pasaules Koka. Tāda kā lapegle, tai apkārt ir debesis, līdz augšai tikt nevar, bet lecot zemē, iekrīti bezgalībā. Un tiklīdz aptver krišanas bezjēdzību, vari apstāties, paliekot šūpoties uz mīksta, zaļa zara. Un esi tur, kur esi.
|
|
|