Kad no rīta pamodos pēc elles murga, smagi elpojot, atsitis kāju pret
gultas malu, dzīvei piešķirtā jēga pārāk smagi, tieši un ar pārāk lielu švunku
iegūla manī.
Bijām kaut kādā alā, pilnā ar pudelēm, gaiši sarkanu smilšakmeņu
velvējumu, cigarešu dūmiem, vienaldzīgiem ļautiņiem & visur novilktiem
zirnekļu tīkliem. Spēlēju akustisko giču vienā palielākā alas kambarī. No visa,
ko mēģināju, neko nevarēju pavilkt, kaut smadzenes griezās un dancāja kā vilciņš.
Nevarēju pasēdēt. Sāku atkal spēlēt, bet dziedot nebija elpas; paģību un
attapos karstu starmešu gaismā; kaķis laizīja ģitāras grifu un rīvēja muguru
gar to. Apkārtējie smējās.
Nezināju neko citu kā „Putnubiedēkli”, bet, iesākot dziedāt, ģitāra neskanēja.
Mēģinājumi to uzskaņot izvērtās par nolādētu neveiksmi. Tai brīdī, kad skaņoju,
apkārtējie falsetiskā troksnī gaudoja pilnīgi nejēdzīgas pop-himnas piedziedājuma
pantiņu. Citi mežonīgi & aizkauti ņirdza, un alas stūros joprojām locījās
& krājās kruasānu lieluma tārpi.
Uzkāpu alas vidū esošajā ābelē un turpināju dziesmu: „Salieciet rociņas
bērni un lūdziet...” Visi apkārtēji kļuva mazi un, tos skatot, no augšas – „
... Ne saitēm jums izbēgt, ne prioritātēm – ne sirreāl, ne realitātēm...” es
augu kopā ar ābeli, cauri alas griestu velvei, cauri pekles melnai zemei un
atrados lauka vidū. Putnu biedēklis ar ābeļu zariem pie kājām. Vai pēc mirkļa
joprojām biju pamestā laukā? Tagad viss atgādināja pilsētas laukumu ap kuru
sastutēti veikali kā glamūrīgs ganību aploks. Kā elektriskais žogs, ko veidoja
stiklotas gaismas reklāmas & ķeburainās neona dzeloņdrātis. Ar iepirkumu
groziņiem, ratiņiem, zīmolu maisiņiem, kosmētikas biezi noklātām sejām, kas
veidoja žilbinošus klaunu smaidus, visapkārt, pa apli, no viena iepirkumu
centra uz nākamo, arvien vairāk uzblīdušām guzām un kulēm sānos, arvien
sadedzinošākā ātrumā, staigāja tie paši cilvēki.
Un es joprojām biju tas pats putnubiedēklis. Tas pats, uz kura pleca, kā
siltā, bet izmirkušā krāsmatu kaudzē, pārojās vārnas. Tas pats, kuram galvā
sarūsējusi bļoda ar ložu izsistiem caurumiem. Ar to pašu svinā sieto glābšanas
vesti.
Mani notrieca mašīna. Ar vārdu tās numura vietā...
Man slāpst un pasaule ir tik noreibusi.
Ar asiņainiem ceļgaliem es rāpoju pa izdeldēto pieminekli asfaltam, un
katrs mans spļāviens iezīmēja tumšsarkanu sadalošo joslu šosejas vidū. Un tad tā
izbeidzās, atstājot tikai svilstošas mežonīgu zvēru pēdas.
Līdz pacēlu acis. Un atkal biju piesiets pie griestiem tanī pašā
alā.
|