Vispār pēdējā laikā vienu cilvēciskās kvalitātes mērauklu pielieku tajā, kā cilvēks runā par citu tādu – jo vairāk brīžos, kad tas vārdu ūdens nešvanko aprunātās personas ausis. Vienkārša, personiska pārliecība – runāt uz otru tam klātu neesot tāpat vai pat labāk nekā klātbūtnē. Savukārt norādīšana uz otra lažām vai šķietamiem nepilnīgumiem lai labāk ir diskrēta un prom no publiskas uztveramības reģistriem.

Šito pats gribu turpmāk atcerēties.

Dzīvojot pārdesmit kilometrus no reģiona galvenās bumbošanas vietas un klausoties militāro lidaparātu rēkoņā virs galvas, sajūta kā attālinātā un laika nogrieznī izstieptā mūsdienu versijā Hemingveja „Kam skanēs zvans”. Jācer, ka reiz pienāks laiks, kad spēcīgākās zemās frekvences mūsu zemē pārstās radīt sveši karaspēki, – to vietā nāks vīru balsis, basģitāras, bungas un pērkona duna.

Vakarnakt un šorīt, kopā ar tālo šāviņu rīboņu, Pērta skaņu telpa radīja visai spēcīgu atmosfēru.

Vakarnakt sapņoju, ka esmu iekš filmas, kura risinās Selindžera stāstā. Vizuālais risinājums izteikti Terensa Malika manierē (steadicam, plati kadri, viss fokusā, dabīgā gaisma, tas lēēēnums, vērojuma tiešums/organiskums, utt). Sižeta asaka bija no Glāsu sērijas, tur noteikti bija Sīmors un tas nebija no zināmajiem Dž.D.S. publicētajiem darbiem. Pieņemot, ka, pēc Selindžera aiziešanas no mūspasaules, palikuši gana daudz nepublicēti stāsti, tostarp arī stāsts, kura darbība risinās pēc Sīmora Glāsa nāves, un kura varonis ir tas pats Sīmors (ziņas no Selindžera dokfilmas), kopums likās gana iedarbīgs.

Baigi jau skumji par to Naumani un viņa noslēgto laikmetu. Nomirt jau visticamāk paspēs visi, tur jau nav daudz par ko gaudot un žēlaboties, bet ir par to, ka jaudīgas teātra, kino (un arī literatūras) recenzijas palikušie nīkuļi vairs tai līmenī neuzrakstīs. Kā tāds optimists gan piemetināšu – pagaidām.