mogwai jau otro dienu dzīvo grilā, baigi viņam patīk, viss netīrs nosmulējies ar pelniem, saritinājies metāla interjerā pat, kad lietus līst uz galvas. ieskrien iekšā fiksi paēst un tad kā kauts ķērc pie loga, grib atpakaļ ārā, lai atgrieztos grilā.
tas man nedaudz atgādina Mirdzas tanti, viņa sēdēs savā grilā un atteiksies būt normāls kaķis, cenšas ietaupīt uz pilnīgi visu. tā varētu būt kāda kara laikā dzīvojušo trauma. vai varbūt kāds vecumdienu smadzeņu grils.
man kā completamente izšķērdeklei to grūti saprast.
galvenais tak, ka pilni skapji ar smukām drēbītēm, pilna virtuve ar ēdamo, bet staigās vienā krekliņā, atteiksies no pusdienām un ēdīs vecu gurķi.
pirmās dienas arī kāju bij nosaitējusi tā, ka tā knapi elpo, kad ierunājas par ārstiem, sāk aurot. vakar pierunāju izpeldināt kājas zāļu vanniņā.
no bērniem tikai viens ieskrien uzmest aci, bet no mazbērniem vispār klusums. viņai ir milzu saime, bet no tās saimes sūds vien paliek. pasakiet man vēl, ka jādzemdē bērni, lai ir kāds, kurš pienes glāzi ūdens. jums to atnesīs kāds māsas mazbērns varbūt. to es ievēroju ne tikai te, bet arī savu draugu vidū.

ekskursijā ar vilcienu. pietura pļavas vidū. viņa mani sagaida un noskaita pāris ticējumus par čammāšanos.
"tu noskaitīsi man visu latviešu tautas ticējumu sarakstu, mammu?" viņai prasu un
izkāpju vienīgā.
mēs ejam pa aizaugušās, ziedošās pļavas taku, tā ir tik plaša, augsta, neredz gala. zālē dzīvība. viņa man stāsta par kādu suni, kuram paspējusi redzēt tikai ievainotu kāju, kas bijusi apbintēta ar sarkanu izolācijas lentu. un noraidoši nogroza galvu. dziļi zālē saskatu suni, tas it kā saplūdis ar zāli.
nez vai viņa runā par šo pašu suni?

izdomāju aiziet uz ezeru dienas vidū un aaak maaans dieaaavs!!! tur bija kādi .. 300 cilvēki? vismaz man blakus esošais vīrīetis, kurš strīdējās ar sievu, teica: "300 cilvēkiem nav problēmu, tev vienīgajai ir problēmas." visi sauļojas labi ja pēdu atstatu. pāris meitenes iemetās pūlī un pārklāja savu sedziņu pat nedaudz virs tur jau esošās sievietes sedziņas, nogrozīja pusplikos dupšus [autocorrect piedāavā "dukšus"] gar viņas degunu un skrēja ūdenī. pa starpām skrien bērni, šļakstīdami ūdeni uz karstajām mugurām, ik pa laikam kādam iebelžot, arī man. tur jutos ļoti ērti vispār. prieks, ka cilvēki izbauda vasaru, ķer sauli. pēdējoreiz ko tādu redzēju Spānijā. tur pie tā arī pieradu. bet no latviešiem es to negaidīju.

it's so normal, we don't even recognize it anymore""
šis manu prātu pēdējā laikā daudz nodarbina - "normālā" perspektīva mūsu kultūrā. citās kultūrās. vispār. kā var apgriezt prātu, kā to dara vecāki bērniem vai vadoņi tautām, cik effed up tas ir. kāpēc dzīvnieki zina, kas viņiem jādara, bet mēs apjukuši mokamies masu psihozē, haosā depresijās, cenšoties dzīvot kaut kam citam nevis savai un citu laimei? wtf kas vispār notiek ar pasauli? tie ir smadzeņu parazīti? ar mums notiek tas pats, kas ar gliemežiem?

https://www.youtube.com/watch?v=zv8pjyJH4Ok

kādreiz mīlēju Pītersonu, tagad vairs paklausīties nespēju
tagad mīlu Gaboru...
Iesāku In The Realm of Hungry Ghosts - vienkāršā, saprotamā valodā normāliem cilvēkiem, atšķirībā no Pītersona samezglotā uzpūstā samežģījuma īpaši godājamiem cilvēkiem.