mogwai jau otro dienu dzīvo grilā, baigi viņam patīk, viss netīrs nosmulējies ar pelniem, saritinājies metāla interjerā pat, kad lietus līst uz galvas. ieskrien iekšā fiksi paēst un tad kā kauts ķērc pie loga, grib atpakaļ ārā, lai atgrieztos grilā.
tas man nedaudz atgādina Mirdzas tanti, viņa sēdēs savā grilā un atteiksies būt normāls kaķis, cenšas ietaupīt uz pilnīgi visu. tā varētu būt kāda kara laikā dzīvojušo trauma. vai varbūt kāds vecumdienu smadzeņu grils.
man kā completamente izšķērdeklei to grūti saprast.
galvenais tak, ka pilni skapji ar smukām drēbītēm, pilna virtuve ar ēdamo, bet staigās vienā krekliņā, atteiksies no pusdienām un ēdīs vecu gurķi.
pirmās dienas arī kāju bij nosaitējusi tā, ka tā knapi elpo, kad ierunājas par ārstiem, sāk aurot. vakar pierunāju izpeldināt kājas zāļu vanniņā.
no bērniem tikai viens ieskrien uzmest aci, bet no mazbērniem vispār klusums. viņai ir milzu saime, bet no tās saimes sūds vien paliek. pasakiet man vēl, ka jādzemdē bērni, lai ir kāds, kurš pienes glāzi ūdens. jums to atnesīs kāds māsas mazbērns varbūt. to es ievēroju ne tikai te, bet arī savu draugu vidū.