pamodos. sapņoju, ka sešus gadus cietu no pavisam melniem mentāliem traucējumiem. sapņos laiks rit pavisam savādāk, tur tie arī bija seši gadi. katru dienu es raudāju, gan braucot liftā ar svešiniekiem, gan ēdot zupu, gan rakstot kaut ko uz datora, visa klaviatūra pludoja. asaras kā dzīvsudrabs aizplūda līdz istabas augiem un tos veldzēja. tās ieplūda jūrā un es ar vienu aci skatījos kā jahta šķērso mēness taku. laipa, pa kuru katru rītu pastaigājos, bija kā nosēta ar noklīdušiem kaķiem, viņiem bija netīras ausis, kreveļainas kājas, nedzīva spalva, acis blāvas kā akliem.
cik labi, ka tas murgs beidzot ir beidzies.

šodien ar Mirdzas tanti lasījām ķiršus. pēc tam ēdām spagetī ar alus desiņām.

- pagetī? kas agetī? kas tie tādi?
- nu spagetī!
- apugetī? kas? ko tu tur saki?
- garš makarons
- Āā he he, kāds garš makarons, kā tu mani piebaroji.

beigās aizmirsa spieķi pie lociņiem, bija jāiet meklēt. diezgan ātri atradu. ar spieķi staigāt ir baigi ērti. kad būšu veca, noteikti gribu spieķi.
uz mājām viņu aizveda A, kuram viņa speciāli salasīja spaini ar ērkšķogām "pret lielo kuņģi". prom braucot viņa man iečukstēja ausī, lai pasaku viņam, lai tik daudz neēd un ieķiķinājās.

dārzā pie dīķa satiku Begemotu no Meistara un Margaritas. viņa lielās zaļās acis tā spīdēja krēslā kā jāņtārpiņi. ar priekšējām ķepām pakāpies uz laukakmeņa viņš vēroja mani tuvojamies.

- ko tu te tik vēlu vazājies, viņš aizkaitināts teica un aristokrātiski sarauca degunu no mana odu galināmā dihlofolosa
- sadzēros kafiju un man uznāca milzīga vēlme izkaplēt sparģeļus, vēl tagad trīcu
- nez vai ir gudri tik vēlu dzert kafiju un pie tam tik stipru, viņš nīgri noburkšķēja

garām palidoja kamene, mēs vērojām kā tā ielido savā alā

- nemaz nezināju, ka te ir kamenes ala. katru dienu te staigāju, nemaz nezināju. varēja man kājā vēl iedzelt hm. - labi viss pietiks te čupoties, viņš noteica, iemetot pludiņu dīķī.

Joprojām nespēju noticēt, ka satiku Begemotu. omg? viņš dzīvo manā dārzā?