dārzā pie dīķa satiku Begemotu no Meistara un Margaritas. viņa lielās zaļās acis tā spīdēja krēslā kā jāņtārpiņi. ar priekšējām ķepām pakāpies uz laukakmeņa viņš vēroja mani tuvojamies.

- ko tu te tik vēlu vazājies, viņš aizkaitināts teica un aristokrātiski sarauca degunu no mana odu galināmā dihlofolosa
- sadzēros kafiju un man uznāca milzīga vēlme izkaplēt sparģeļus, vēl tagad trīcu
- nez vai ir gudri tik vēlu dzert kafiju un pie tam tik stipru, viņš nīgri noburkšķēja

garām palidoja kamene, mēs vērojām kā tā ielido savā alā

- nemaz nezināju, ka te ir kamenes ala. katru dienu te staigāju, nemaz nezināju. varēja man kājā vēl iedzelt hm. - labi viss pietiks te čupoties, viņš noteica, iemetot pludiņu dīķī.

Joprojām nespēju noticēt, ka satiku Begemotu. omg? viņš dzīvo manā dārzā?