June 29th, 2024
dārzā pie dīķa satiku Begemotu no Meistara un Margaritas. viņa lielās zaļās acis tā spīdēja krēslā kā jāņtārpiņi. ar priekšējām ķepām pakāpies uz laukakmeņa viņš vēroja mani tuvojamies.
- ko tu te tik vēlu vazājies, viņš aizkaitināts teica un aristokrātiski sarauca degunu no mana odu galināmā dihlofolosa
- sadzēros kafiju un man uznāca milzīga vēlme izkaplēt sparģeļus, vēl tagad trīcu
- nez vai ir gudri tik vēlu dzert kafiju un pie tam tik stipru, viņš nīgri noburkšķēja
garām palidoja kamene, mēs vērojām kā tā ielido savā alā
- nemaz nezināju, ka te ir kamenes ala. katru dienu te staigāju, nemaz nezināju. varēja man kājā vēl iedzelt hm. - labi viss pietiks te čupoties, viņš noteica, iemetot pludiņu dīķī.
Joprojām nespēju noticēt, ka satiku Begemotu. omg? viņš dzīvo manā dārzā?