- Nelaid iekšā to krievu kaķi!

Begemotam sākušies drudža delīriji. Aizgāja uz poliklīniku un noķēra gripu. Visu dienu taisu viņam dzērieniņus - aveņu kaulu tēju, buljoniņu, karsto ogu dzērienu. Uztaisīju arī melnā rutka sīrupa podiņu ar noņemamo vāciņu tā, ka rokturītis ir rutka sakne. Saberzēju ķepas ar ārstnieciskajām ziedēm un uz visām četrām ķepām uzvilku pa vilnas zeķei.

- Nerunāt krieviski! Runāt tikai latviski!
Laikam poliklīnikā kāds kaut ko viņam pateicis par tautību. Tas dakteris - mouse of a man.

esmu apdzīšanas procesā uz Lietuvas šosejas, kad Begemots, laiski izlaidies pasažieru sēdeklī, paziņo: "Tu jau nepaspēsi". Veltu viņam vienu no saviem nāvējošajiem skatieniem, strauji nobremzēju un vēroju, kā viņš palēninājumā izlido caur priekšējo stiklu, melnajai astei zibinot turp atpakaļ. Klusumā guļ pāris minūtes, tad it kā kaut kas viņā kā balonā iepūš gaisu un viņš grīļīgi uzstīvējas kājās, asām rokas kustībām traušot stiklus no pleciem: " Es jau tikai pajokoju," viņš burkšķ, stīvējoties atpakaļ pasažieru sēdeklī, šoreiz uzliekot drošības jostu un to kārtīgi paļurinot.

katru rītu Begemots man taisa kafijiņas un es vienmēr cīši novērtēju šo mīlestības pilno žestu, bet šorīt tai ir dīvaina a k n u piegarša. ko viņš tur atkal perina.

Begemots, ošņādams jauno bērzu lapiņas, vēro kā es iegriežu sētā.
"Es pasūtīju tikai čipsus un tu vēl nopērc TORTI?!" viņš griezīgi izsaucas, redzot Topa pirkumu maisiņu.
"Nu nekas, ēdīsim ar kafiju, būs garšīgi. Es gribu no prīmusa, redzēju tev virtuvē vara prīmusu," viņš nosaka neieinteresētā tonī, spīdošām acīm šķielējot uz prīmusu, kurš, vakara saules apspīdēts, gozējas virtuves logā; tam blakus zaļa, nopilējusi svece izskatās pēc bēdīgas merlina sejas.

dārzā pie dīķa satiku Begemotu no Meistara un Margaritas. viņa lielās zaļās acis tā spīdēja krēslā kā jāņtārpiņi. ar priekšējām ķepām pakāpies uz laukakmeņa viņš vēroja mani tuvojamies.

- ko tu te tik vēlu vazājies, viņš aizkaitināts teica un aristokrātiski sarauca degunu no mana odu galināmā dihlofolosa
- sadzēros kafiju un man uznāca milzīga vēlme izkaplēt sparģeļus, vēl tagad trīcu
- nez vai ir gudri tik vēlu dzert kafiju un pie tam tik stipru, viņš nīgri noburkšķēja

garām palidoja kamene, mēs vērojām kā tā ielido savā alā

- nemaz nezināju, ka te ir kamenes ala. katru dienu te staigāju, nemaz nezināju. varēja man kājā vēl iedzelt hm. - labi viss pietiks te čupoties, viņš noteica, iemetot pludiņu dīķī.

Joprojām nespēju noticēt, ka satiku Begemotu. omg? viņš dzīvo manā dārzā?