pamodos. sapņoju, ka sešus gadus cietu no pavisam melniem mentāliem traucējumiem. sapņos laiks rit pavisam savādāk, tur tie arī bija seši gadi. katru dienu es raudāju, gan braucot liftā ar svešiniekiem, gan ēdot zupu, gan rakstot kaut ko uz datora, visa klaviatūra pludoja. asaras kā dzīvsudrabs aizplūda līdz istabas augiem un tos veldzēja. tās ieplūda jūrā un es ar vienu aci skatījos kā jahta šķērso mēness taku. laipa, pa kuru katru rītu pastaigājos, bija kā nosēta ar noklīdušiem kaķiem, viņiem bija netīras ausis, kreveļainas kājas, nedzīva spalva, acis blāvas kā akliem.
cik labi, ka tas murgs beidzot ir beidzies.