Taisnīgums, tāpat kā suniskums, sokrātiskums, marksistiskums un gumijas bumbiņīgums nav kaut kādas dievišķas, neaizsniedzamas esences, tās nav Dievs. Ja taisnīguma būtība ir nezināma un nepieejama, tad nav jēgas visām mūsu tūkstošgadīgājām runām un jautāšanām par to, kas i r taisnīgums, jo irošanas meklējumi tieši ir taustīšanās pēc lietas būtības. "Plašs konsenss starp ekspertiem" ir kaut kāda tehnokrātu, Eiropas Savienības vai Attīstībai/Par elle, tā ir filozofiski nenopietna atbilde. Kāda atšķirība vai eksperti balso "en masse" par to, kas ir (vai šobrīd skaitās taisnīgums), vai par to balso neiesvētītie, desu līmenī dzīvojošie ļaudis? Eksperti ir tādi pašu desu ļaudis kā masas. Fizikai arī nav nekāda sakara ar ekspertu balsojumu, Galileja novērojumi un kalkulācijas bija vienlīdz patiesas gan tad, kad viņš bija gandrīz vienīgais cilvēks pasaulē, kurš to veica, gan tad, kad jau bija iedibinājies "ekspertu konsenss" - šī speciālistu grupa vienkārši pakāpeniski nonāca pie tās pašas patiesības jeb būtības atzīšanas.

Vēlreiz, tas, ka nav vienprātības, vienkārši norāda, ka daži par taisnīgumu domā saprātīgāk, saskanīgāk, pamatotāk un gudrāk, reālāk, kamēr citiem būtību viedēšanā ir "grūta galva". Vēlreiz, simto reizi - pluratitāte neizslēdz viena modeļa iespējamību - tas viss plurālums gluži vienkārši var būt aplams. Samierinies, patiesība ir nedemokrātiska.