Manuprāt, nav vēsturiski acīmredzami, ka sociāli jēdzieni mainās kopā ar sabiedrību, līdz ar to tava epistemoloģija noved pie klaji nepatiesiem secinājumiem. Sabiedrības sastāda būtnes, ko sauc par cilvēkiem. Cilvēkiem ir noteikta daba - skaidrs daudz maz fiksētu pamatīpašību kopums. Ja cilvēka daba "pa lielam" sevišķi nemainās, to var teikt arī par cilvēku veidotām sabiedrībām, kuru pamatkonstantes, līdz ar to sociālie jēdzieni pēc būtības īpaši nemainās.

Tas pats arī par tādiem jēdzieniem kā taisnīgums. Ja "jēdziena nozīme mainās", tad ir bezjēdzīgi uzdot filozofisko jautājumu par to, kas ir taisnīguma būtība. Šajā gadījumā ir diezgan laba klasiska taisnīguma definīcija - suum cuique - dot katram pienākošos tiesu, viss pārējais ir dažādi apveidi un izpausmes, ko šī taisnīguma būtība dažādos laikos var ieņemt. Tādējādi gan rokas ciršana, gan proporcionalitāte kā noteiktas taisnīguma praktiskās izpausmes vienmēr tiks salīdzinātas un izvērtētas saskaņā ar to, kas ir taisnīguns pēc būtības. Par sevi varu teikt, ka man rokas ciršana zaglim nešķiet kaut kas pārāk "barbarisks" (nesaprotu šo apzīmējumu), līdz ar to kāda jēga no šī piemēra?

Proti, ir tieši otrādi, kā tu saki - taisnīguma saturs nemainās, forma varbūt gan.

Tas, ka "atšķiras interpretācijas", nenozīmē, ka nav patiesas interpretācijas un aplamas interpretācijas. Ortodokso baznīcu gadījumā ir runa par 2000 gadus vecu patiesu interpretāciju.