es vispār domāju, ka cilvēks izskatās, kā dažādu iespaidu, ietekmju summa, bet patiesībā tie iespaidi negatīvi un pozitīvi, viss tas, ko mēs it kā saucam par cilvēku, ir tikai 99.9 procenti, bet tas svarīgais un īstais, kas ir identitāte, ir bez iemesla, vienkārši kā tāds, pats par sevi, tāpat vien, kaut kur pašā vidū. Tāda kā klusējoša esamība, no kuras nāk dzīvība, kaut kāds dziļākais raksturs un būtība. Tam nav ne dzimuma, ne tautības, ne vecuma, ne rases. It kā klusējoša tā esamība, bet to uzskatu par vārdu un personu. tāpēc man tā grāmata patīk, ka tur ir taš sievietes, bet katrai sievietei tomēr ir savs vārds. feminisms, kurā katram cilvēkam ir savs vārds, man tomēr ir pieņemams.