Nez, man nereti šķiet, ka vairums tā, par ko ir iemesls valstī būt lepnam, ir radies kā reiz par spīti sabiedrībai.

Latvijas gadījumā par spīti tiem, kas balso par oligarhiem vai Putina čibuka zēlētājiem, par spīti nacrītārdiem, kuri onanē pie Ulmaņa portreta un grib diet kaut kādā prievīšu utopijā, par spīti hipsteriem, kas aizmirsuši, ka liberālisms paģērē arī viedokļu plurālismu, par spīti motivētiem vientiešiem, kuri varbūt izsitas amatos, bet domā provinciāli, par spīti ierēdniecībai, kura zemā atalgojuma dēļ spēj piesaistīt tikai viduvējības, par spīti nepotiskiem korumpētiem blatņikiem tiesībsaizsardzības iestādēs utt. utvljp.

Jāievieš jauna kategorija: institution-based pride, kas ir lepnums par to, ka pāris apgaismotiem cilvēkiem savulaik ir izdevies izveidot kaut kādas institūcijas (ar to saprotot prakses, vērtības, kultūru), kas pašas spēj atražot un uzturēt kaut necik liberālu demokrātiju, par spīti daudzu idiotu gadu desmitiem ilgiem centieniem tās sagraut. Lai gan arī te var diskutēt, cik lielā mērā tas ir mūsu nopelns, un cik - nepieciešamība piemēroties kaut kādiem civilizētās pasaules standartiem, lai saglabātu perkus no ES, OECD vai NATO.