Lai mēs varētu kādu subjektu uzskatīt (atzīt) par absolūti brīvu, tam (viņam) būtu jābūt a priori nesaistītam ar apkārtējo pasauli. Pie tam, ne tikai bez konkrētām (radnieciskām, juridiskām, finansiālām utml.), bet arī bez jebkādām mentālām un emocionālām saitēm. Tikai šādā apziņas stāvoklī, kurā ir pilnīgi izslēgta jebkāda ārēju apstākļu ietekme, pieņemtus lēmumus varētu nosaukt par pilnīgi autonomiem. Katra subjekta saite ar apkārtējo pasauli ir brīvības ierobežojums - jo vairāk saišu, jo mazāk brīvības. Tātad, varbūt vienīgi 100%-īgs autists ir pilnīgi brīvs.
Ko es ar to gribu teikt?
Tikai to, ka "brīvība" ir tikpat augsta līmeņa abstrahēta lieta kā, teiksim, "bezgalība". Mēs tās tīri labi ikdienā saprotam un mākam ar tām verbāli rīkoties. Bet līdzko mums, jāmēģina šos fenomenus detaļās un niansēs izskaidrot un paskaidrot, mēs neizbēgami nonākam pie atziņas, ka gan bezgalībai gan brīvībai mēs varam vienīgi asimptotiski tuvoties, bet savā realitātē nekad tās nesasniegt.
Secinājums: absolūta brīvība var būt tikai teorētiska, bet reālajā dzīvē neiespējama.