Ceļoju viskaut kur, cik sevi atceros, reflektīvus ceļojumus pa Eiropu un tuvu pie-eiropu varu atsaukt vismaz 15 gadu garumā, sanācis arī padzīvot ārzemēs, pusEiropā (Islandē). Manā gadījumā R-Eiropā, īpaši pēdējo gadu braucienos, nevaru neizcelt vispārēju pošlosķ sajūtu, kaut kāda aizbraukuša vilciena sajūta, kaut kas aizgājis, beidzies, nerelevants, muzejisks, pensionēts, apjucis. Briesmīga sajūta, it īpaši kontrastā ar formām, kuras tam fonā pastāv. A-Eiropā citādāk, tur redzu kaut kādu cerību, atvērtās pasaules iespējamību. Vienīgā R-Eiropas valsts, kuru esmu redzējis “uz viļņa” - Šveice. Dānija - ciešami, bet Skandināviju vispār neuzskatu par Eiropu.