Šeit nav nekāda sakara ar skaņu sekvenču atšķirībām - pilnīgi nekāda! Šāds skaidrojums ir absolūti nekompetents, patiesību sakot, analfabētisks.
Lai ilustrētu kāpēc tā, paskaidrošu ar vienkāršu piemēru.
Vienu un to pašu skaņdarbu izpilda divi dažādi mūziķi, abi vienlīdz profesionāli izglītoti. Abi savus instrumentus (balsis) pārvalda vienlīdz tehniski kvalitatīvi. Bet mūzikas mīļotāji no viena izpildījuma ir burtiski katarsē, sarīko sajūsminātas ovācijas, bet otram mūziķim velta šķidrus pieklājības aplausus.
Tā kā skaņu sekvences abos gadījumos ir identiskas un arī abu mūziķu instrumenta pārvaldīšanas līmenis būtiski neatšķiras, skaidrs, ka ne ar kādām skaņu celiņa elektroniskas datorizētas analīzes metodēm mūzikas māksliniecisko kvalitāti novērtēt un klasificēt nesanāks.

Vajag taču reiz pa visām reizēm apjēgt, ka māksla (mūzika, literatūra, teātris, kino, arhitektūra utt.) nav ar t.s. "zinātnisko metodi" novērtējama. Jo tā tīri subjektīvi galvenajos vilcienos nav arī homo sapiens tīri ar prātu novērtējama, bet faktiski tikai ar to netveramo un bieži vārdos neizsakāmo izjūtu, "čuju" tā teikt. Un, protams, jo interese un pieredze mākslas iepazīšanā un baudīšanā lielāka, jo arī šis "čujs" attīstītāks.
Tāpēc saviem tehnokrātiskajiem vienkāršotajiem ne-relatīvajiem skaidrojumiem vari beidzot mest mieru, jo tie ir pilnīgi bezjēdzīgi.

Domāju, ka Tevi varētu salīdzināt ar daltoniķi. Pie tam advancētu tehniski izglītotu daltoniķi, kuram eksaktā (pie tam, šauri saprastā un traktētā) "zinātniskā metode" ir dieva - vienīgās autoritātes vietā, kurš ir dzelžaini pārliecināts, ka visi apkārtējie cilvēki ("zinātniskās metodes" nepratēji) kaut ko murgo par kaut kādām subjektīvi sadomātām krāsām. Un ka viņu "izdomātā" bagātā krāsu pasaule ir pavisam vienkārši ar ģermometrisku eksperimentu un mērījumu palīdzību redukcionistiski izskaidrojama kā, teiksim, fotonu, receptoru, neironu utt. mijiedarbība.

Smieklīgi man visi Tavi skaidrojumi un uzskati likās, kad es pirms gadiem pirmo reizi ar tiem iepazinos. Nodomāju - cilvēks savdabīgi troļļo. Kad izrādījās, ka tomēr nē, tāds viņš ir savā būtībā, cerēju, ka tā kā zinātnē nodarbinātiem cilvēkiem jau pēc definīcijas nevajadzētu būt iesīkstējušiem dogmatiķiem, bet, saņemot kritiku, būt visu laiku tendētiem uz savu uzskatu analīzi un, iespējams, pārvērtēšanu.
Nekā no tā Tevī nav. Acīmredzot tā arī nomirsi ar uzskatiem, ka viss cilvēces humanitārais radošais mantojums ir maznozīmīgs cilvēces darbības blakusprodukts vai pat subprodukts, kas ar ģermometriem elementāri analizējams.
Bet ja tomēr nenomirsi, bet tomēr pārlādēsies kādā citā nesējā, tad būsi subjekts, kurš savas bezgalīgās eksistences laikā ar savu bezgalīgo ignoranci spēs cilvēcei radīt bezgalīgu kaitējumu. ;)