Iebraucot pašos lielākajos stereotipos, tā feminazi mutere visdrīzāk pati augusi bez tēva klātbūtnes, tāpēc nepazītu, nevarētu pastāstīt dēlam par vīrišķību (vai dzimumu atšķirībām) pat, ja gribētu.
Un otrs stereotips - arī pašlaik viņai nav pastāvīga partnera (jo nebija no kā iemācīties ilgtermiņa attiecības). Un sīkajam nav tēva. Vismaz intervijā viņa ir vienīgais vecāks, ko intervē. Grūti arī iedomāties, ka kāds eksistējošs sencis neiejauktos šādā dēla uzvedībā.
Un stereotips nr 3 - puika ir tikai nākamais sapistais ķēdes posms, un arī viņa bērni, ja viņš vispār vēl spēs tādus radīt, nebūs labāki. Vismaz manā dzīvē ir ļoti daudz pozitīvas evidences, ka bērni atkārto vecāku kļūdas.

Un sākās šis hipotētiskais scenārijs ar toleranci un sapratni pret citādajiem, tā vietā, lai mēģinātu tur kaut ko salabot. Jo pats "labošanas" fakts jau ir ļoti neiecietīgs, jo implicē, ka tas cilvēks nav pilnīgi normāls, tāpēc labāk teiksim, ka viņš ir normāls, un ka tas ko viņš dara ir normāli, un sanāk problem solved.