Droši vien nav īpašas jēgas pievienoties diskusijai šajā stadijā, turklāt nav arī vēlmes te pavadīt pusdzīvi, bet tomēr pateikšu divas lietas, kas nav kārtīgi pārdomātas, bet nav arī galīgi muļķīgas. Būtu tomēr jāņem vērā, ka diskusijās par abortu runa nav tikai un vienīgi par morāli, bet arī par tiesībām. Un tās ir divas dažādas lietas, jo, sakot, ka cilvēkam uz kaut ko ir tiesības, nepieciešami nesakām, ka tas ir kaut kas īpaši ieteicams vai morāli neitrāls. Ja tiesības uz abortu nepieciešami implicētu, ka aborts ir pilnībā neproblemātisks, šūnu pikucis un nekas vairāk, tas patiešām būtu uzskats, ar kuru būtu vērts cīnīties. Varat palabot, bet man bija radies priekšstats, ka mēģinājumi pamatot abortu tiesisko attaisnojamību drīzāk ir mēģinājumi risināt morāli ļoti sarežģītu problēmu, kuras pilnīgi apmierinošam risinājumam mums vienkārši nav līdzekļu, nevis pateikt, ka viss jau ir kārtībā, aborts noteiktā stadijā ir pilnīgi morāli neitrāls. Jāatzīst, no Gailes uzstāšanās izdevās noskatīties tikai nelielu fragmentu, bet tajā viņa īpaši mēģināja atspēkot tieši uzskatu, ka aborts noteiktās stadijās ir morāli neitrāla darbība. Būs jāpaskatās, kā tas beidzās, bet, man šķiet, būtu vērts uzsvērt, ka tiesības ir kaut kas cits nekā morāle un pastāv iespēja nonākt pie secinājuma, ka morāli ļoti problemātiskus lēmumus ir pareizāk ļaut izlemt pašiem iesaistītajiem cilvēkiem, nevis valstij.

Par to, vai cilvēka būtiskā pazīme ir domāšana un vai domāšana viņu padara vērtīgu, var runāt ilgi un arī visai neproduktīvi. Bet nebūt nav pašsaprotami, vai domāšanas sasaiste ar cilvēka vērtību ļautu uzreiz nepastarpināti izdarīt kādus secinājumus par abortiem, lai gan nevēlos īpaši tajā šobrīd iedziļināties (dzīve un tā). Bet ir tomēr interesanti, kāpēc kaut kādas diskusijas par, piemēram, dzīvnieku tiesībām ir sākušās tik vēlu, un nebūtu galīgi muļķīgi pieņemt, ka tas ir tieši tāpēc, ka ilgstoši esam cilvēka vērtību saistījuši tieši ar domāšanas spēju. Bet šī sasaiste nebūt nenozīmē to, ka domāšana būtu kaut kas pilnībā atrauts no citām cilvēka garīgajām/fiziskajām funkcijām, bet gan to, ka tā ir atšķirīgais elements, kas cilvēku nošķir no pārējās dzīvās dabas un tāpēc piešķir viņam īpašu statusu. Un iespējams, ka tieši šī elementa dēļ arī tās īpašības, kuras cilvēks dala ar pārējo dzīvo dabu, var pieņemt īpašas, tikai viņam raksturīgas formas. Piemēram, varam teikt, ka seksualitāte piemīt gan cilvēkam, gan citiem dzīvniekiem, bet cilvēkam tā ietver kādu uz dzīvnieka seksualitāti nereducējamu elementu, kas ir cieši saistīts ar viņam piemītošo domāšanas spēju. Tas tā, tikai lai netiktu jauktas kopā dažādas lietas.

Es nopietni ar sava veida apbrīnu skatos uz visām šīm simtkomentāru diskusijām, jo tam taču vajag spēku un laiku, bet vienlaikus nesaprotu, kāda tam visam jēga, jo būtībā jau tas neko nemaina, turklāt daudzi tik ļoti runā cits citam garām, nemēģinot saprast, kur tieši ir nesaprašanās būtība.