Man šķiet simptomātiski, ka analoģijai izvēlēts tieši cālis/ola nevis kāds cits zīdītājs. Pat ja paliekam pie šīs ne visai veiklās analoģijas (tad jau varējām arī runāt par kāpuriem, larvām, tauriņiem, sēklām vai puķēm), tad apaugļota ola, tāpat kā apaugļota olšūna, ar pavisam lielu varbūtību itin drīz kļūs par pilnasinīgu savas sugas pārstāvi. Nevienā brīdī ola, apaugļota vai ne, nav izkritusi ārpus cāļainības vai vistainības diskursa. Proti, ola nav nokritusi no zila gaisa un tā arī nevirzās uz kaut kādu nezināmu, neskaidru X. Tas tā, lai ilustrētu mūžseno tēzi, ka pat laikam ejot, ir lietas, kuras nemainās.