Vienā daļā gadījumu sods nāk par jau notiesātiem, proti, neatgriezīgiem, totāli samaitātiem cilvēkiem, kā tas notika ar pasauli plūdu laikā un ar Sodomu. Šajās situācijās neviens Latu vai Ābrahāmu "nespieda" ticēt radītājam, viņi jau ticēja, kamēr citi, kas neticēja, uzvedās slikti, un par to samaksāja, jo JHWH ir taisns soģis un zemes tiesnesis. Surely tu starptautiskā tribunāla tiesnesi nesauksi par "tirānu" tikai tāpēc, ka viņš izspriež tiesu un kādu atzīst par vainīgu un piemēro vainīgajam atbilstošo sodu?
Īsumā, faktiski neviens no bībelē izceltajiem ticīgajiem nav tāds, kas tic, jo ir ticis piespiests ticēt/pakļauties. Viņš tic, jo tic, nevis tāpēc, ka bail, ka tūlīt pasaule sagāzīsies pār viņu vai ka lopi apsprāga, šāda veida "instrumentāla" vai pragmatiskos apsvērumos balstītos ticēšana vienmēr tiek kritizēta. Un te es turklāt atsaucos uz "skarbo" VD, līdz ar Jēzu viss paliek vēl citādāk. Lai gan Jēzus sludina mīlestību, tai pat laikā viņš regulāri piesauc pēdējo tiesu par tiem, kas "sevi jau notiesājuši."